Vadības pakalpojumu transfertcenu jautājumu noteikšana

Transfertcenas noteikšana vadības pakalpojumiem uzņēmumu grupas ietvaros ir jautājums, kurš izraisa ļoti daudz neskaidrību. Šajā publikācijā tiks noskaidrots, kas ir vadības pakalpojumi, kas ir jāņem vērā vadības pakalpojumu līgumos, kā arī tiks sniegti praktiskie padomi pakalpojumu atlīdzības aprēķināšanā  atkarībā no piemērotās transfertcenas noteikšanas metodes.

Kas ir vadības pakalpojumi?

Ar terminu vadības pakalpojumi tiek saprasta virkne administratīvo, tehnisko, finansiālo un komerciālo aktivitāšu, kuras ir vērstas gan uz uzņēmuma stratēģisko, gan ikdienas vadību, gan var ietvert arī uzņēmuma pamatfunkciju (ražošana, mārketings) vadību, koordināciju un kontroli.

Uzņēmumu grupā vadības funkcijas parasti veic mātes uzņēmums vai īpaši šim mērķim izveidots grupas uzņēmums (pakalpojumu vai kompetenču centrs), un vadības pakalpojumu apjoms ir atkarīgs no katras grupas politikas attiecībā uz vadības funkciju deleģēšanu grupas ietvaros. Tā, piemēram, akcionārs var aprobežoties ar ieguldījumu vispārēju uzraudzību, bet var arī veikt ne tikai uzņēmuma stratēģisko un ikdienas vadību, bet arī koordinēt mārketinga, pārdošanas u.c. funkcijas.

Kas ir jāņem vērā vadības pakalpojumu līgumos?

Latvijas normatīvie akti nesatur prasības par vadības pakalpojumiem un to dokumentēšanu, taču detalizētas vadlīnijas sniedz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dokuments Transfertcenu noteikšanas vadlīnijas daudznacionāliem komersantiem un nodokļu administrācijām (turpmāk – ESAO vadlīnijas).

Apkopojot  ESAO vadlīniju prasības pakalpojumu pamatošanai un aizstāvēšanai, pakalpojuma saņēmējam (šajā gadījumā Latvijas uzņēmumam) ir jāpamato trīs lietas:

1. Pakalpojumu saņemšanas fakts
2. Saņemtā pakalpojuma komerciālais vai ekonomiskais labums
3. Darījuma atbilstība tirgus vērtībai

Pakalpojumu saņemšanas pierādījumi

Vispirms nodokļu maksātājam ir jāpamato, ka pakalpojumi ir patiešām saņemti. Par šādiem pierādījumiem neapšaubāmi kalpo vadības pakalpojumu līgumi un saņemtie rēķini. Tomēr, tā kā nodokļu maksātājam ir jādemonstrē saņemtā darba rezultāts, ir ieteicams papildus sagatavot pakalpojumu pieņemšanas – nodošanas aktus vai atskaites par padarīto, saglabāt nozīmīgāko korespondenci starp pusēm, izmantot ārvalstu uzņēmuma darbinieku sagatavotās atskaites (laika lapas) par padarīto u.tml.

Labuma gūšanas tests

Nākamais jautājums, kurš izriet no tirgus vērtības (angl. – arm’s lenght) principa, ir: vai saņemtais pakalpojums dod saņēmējam ekonomisku vai komerciālu labumu, t.i., vai šā nodokļu maksātāja vietā neatkarīgs uzņēmums būtu ar mieru saņemt šādus pakalpojumus un maksāt attiecīgu atlīdzību?

Ja dalībnieks veic darbības, īstenojot savas akcionāra tiesības, un šīs aktivitātes nesniedz meitas uzņēmumam komerciālu labumu, atlīdzība par šādiem pakalpojumiem nav attaisnojama uzņēmumu ienākuma nodokļa mērķiem. Šādas aktivitātes, kuras sniedz labumu dalībniekam, nevis meitas uzņēmumam, ir, piemēram,:

• Aktivitātes, kuras ir saistītas ar dalībnieka vai grupas juridisko struktūru (piemēram, akcionāru pilnsapulces, uzraudzības institūcijas)
• Grupas ziņojumu sastādīšana (ieskaitot konsolidācijas)
• Aizņemto līdzekļu, kas nepieciešami, lai finansētu meitas uzņēmuma pamatkapitālu, piesaistīšana (tas neattiecas uz aizņemto kapitālu meitas uzņēmuma vajadzībām)

Svarīgākais dokuments, kas pamato ekonomiskā un komerciālā labuma saņemšanu no vadības pakalpojumiem, ir transfertcenu dokumentācija. Transfertcenu dokumentācijā viena no svarīgākajām sadaļām ir funkciju analīze, kurā tiek aprakstīts, kādas vadības funkcijas tiek nodrošinātas uzņēmuma iekšienē un kādas sniedz grupas uzņēmumi. Dokumentācijā ir jānodala vadības līmeņi un jāpaskaidro, ka tie nedublējas, respektīvi, ka nodokļu maksātājs nemaksā par vienu un to pašu aktivitāti vairakkārt.

Darījuma tirgus cenas noteikšana

Kopumā ESAO vadlīnijas paredz divas pieejas vadības pakalpojumu atlīdzības noteikšanā:

• Tiešo metodi
• Netiešo metodi

Tiešā metode

Ja pakalpojumi ir viegli identificējami, atlīdzība par pakalpojumiem parasti tiek aprēķināta tieši, vadoties no sniegto pakalpojumu apjoma. Tiešo metodi parasti izmanto, ja saistītais ārvalstu uzņēmums sniedz vienreizīgus specifiskus pakalpojumus, kuros labuma guvējs ir viens uzņēmums un gūto labumu ir iespējams identificēt.

Nosakot vadības atlīdzības cenu tiešā veidā, var piemērot vienu no šādām transfertcenu metodēm:

• Izmaksu pieskaitīšanas metodi
• Tīrās peļņas metodi
• Salīdzināmo nekontrolēto cenu metodi

Piemērs

Ārvalstu saistītais uzņēmums sniedz konsultācijas par ražošanas procesiem, un tas notiek telefoniski vai ierodoties īstermiņa komandējumā.

Šajā gadījumā pastāv trīs veidi, kā noteikt atlīdzību:

1. Visieteicamākā ir salīdzināmo nekontrolēto cenu metode. Ārvalstu uzņēmums var aprēķināt atlīdzību par sniegto pakalpojumu, vadoties no darbinieka patērētā laika un stundas likmes, kura ir noteikta konkrētajam darbiniekam. Stundas likme tiek noteikta, salīdzinot to ar stundas likmēm, kādas analogā situācijā izmanto nesaistīti uzņēmumi;
2. Ja šādi pakalpojumi tiek sniegti ilgtermiņā, iespējams, ka ērtāk ir piemērot izmaksu pieskaitīšanas metodi, saskaņā ar kuru atlīdzību nosaka, pieskaitot attiecīgu peļņas normu pie darbinieka izmaksām (parasti – darbinieka atlīdzības un algas nodokļiem);
3. Kā pēdējā opcija ir tīrās peļņas metode, saskaņā ar kuru uz darbinieka izmaksām tiek attiecinātas arī citas fiksētās izmaksas (pamatlīdzekļu amortizācija, administratīvie izdevumi), šai izmaksu bāzei pievienojot attiecīgu operatīvās peļņas uzcenojumu.

Netiešās metodes

Netiešās metodes parasti tiek piemērotas gadījumos, ja grupā ir viens pakalpojumu sniedzējs un vairāki saņēmēji, turklāt pakalpojuma sniedzēja izmaksas nav iespējams attiecināt tiešā veidā.

Bieži vien uzņēmumu grupas cenšas minimizēt izmaksas un maksimizēt atdevi, izveidojot tā sauktos kompetenču centrus. Kompetenču centri (jeb pakalpojumu centri) uzņemas vienu vai vairākas funkcijas un sniedz pakalpojumus vienlaicīgi vairākiem grupas dalībniekiem, respektīvi, kompetenču centru veiktās aktivitātes sniedz labumu grupas uzņēmumiem, taču tiešā veidā šis labums nav konstatējams.

Šādos gadījumos ESAO vadlīnijas rekomendē, ka attiecīgās pakalpojuma izmaksas var tikt sadalītas, balstoties uz attiecināšanas koeficientiem, par kuriem var kalpot apgrozījums, darbinieku skaits, aktīvu vai kādas citas bāzes īpatsvars attiecībā pret kopējo lielumu.

Lai noteiktu attiecināmo izmaksu bāzi, tiek piemērota vai nu izmaksu pieskaitīšanas, vai tīrās peļņas metode, kā arī attiecinātajām izmaksām ir jāpiemēro attiecīgs peļņas uzcenojums.

Piemērs

Ārvalstu uzņēmumam pieder 100% kapitāla daļas trijos Latvijas uzņēmumos A, B, C un Lietuvas uzņēmumā D. Uzņēmumi pamatdarbība ir šāda:

A – Ražotājs

B – Dizaina birojs

C – Preču izplatītājs Latvijā

D – Preču izplatītājs Lietuvā

Ārvalstu uzņēmums sniedz grupai šādus pakalpojumus, kuru kopējās izmaksas ir šādas:

• Stratēģijas izstrāde grupas vajadzībām – 100 000 EUR
• Mārketinga kampaņa Baltijas valstīs – 250 000 EUR
• IT sistēmu ieviešana Latvijā – 150 000 EUR

Tā kā katra no aktivitātēm attiecas uz vairākiem uzņēmumiem, ir jāpiemēro netiešā pakalpojuma cenas noteikšanas metode, par sadales kritērijiem izvēloties apgrozījuma īpatsvaru (stratēģiskās vadības un mārketinga kampaņai), kā arī lietotāju staciju īpatsvars (IT sistēmu ieviešanas izmaksām):

Kā redzams no tabulas, stratēģiskās vadības pakalpojumi sniedz labumu visiem grupas uzņēmumiem un ilgtermiņā veicina uzņēmumu apgrozījumu, līdz ar to izmaksas ir jāsadala, balstoties uz apgrozījuma īpatsvaru. Piemēram, uz uzņēmumu A attiecas 20% (2000 / 10 000) izmaksu, tātad 20 000 EUR.

Savukārt mārketinga pakalpojumi pēc būtības nevar attiekties uz ražotāju, kurš ražo preces grupas vajadzībām, tāpēc šīs izmaksas tiek attiecinātas pēc katra tirdzniecības uzņēmuma apgrozījuma pret abu uzņēmumu kopējo apgrozījumu.

IT sistēmu ieviešana skar tikai Latvijas uzņēmumu, un uz Lietuvas uzņēmumu tie netiek attiecināti. Šajā gadījumā izmaksu sadales kritērijs ir darba staciju skaits, jo tas korektāk atspoguļo šo pakalpojumu saņemto labumu.

Atkarībā no piemērotās transfertcenu noteikšanas metodes, attiecināmajām izmaksām ir jāpiemēro tirgus vērtībai atbilstošs uzcenojums.