Raksta 1.daļā apskatījām transfertcenu sistēmas veidošanas procesu, dažus no komercdarbības modeļu veidiem un to raksturojumu. Šoreiz – par transfertcenu noteikšanas metodēm.

Transfertcenu metodes

Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) vadlīnijām, kā arī MK noteikumiem Nr.556 “Likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” normu piemērošanas noteikumi” (MK noteikumi Nr.556) ir 5 pamatmetodes, lai noteiktu darījumu tirgus vērtību. Praksē bieži ir gadījumi, kad šīs pamatmetodes atšķiras no tām metodēm, kuras piemēro uzņēmumi un kuras saskan ar veikto darījumu juridisko formu. Šīs metodes ir

  • salīdzināmo nekontrolēto cenu metode;
  • tālākpārdošanas cenu metode;
  • izmaksu pieskaitīšanas metode;
  • darījumu tīrās peļņas metode;
  • peļņas sadalīšanas metode.
Nodokļu maksātājam jāizvēlas atbilstošākā metode, kas pēc iespējas precīzāk novērtē darījumu tirgus vērtību atbilstoši visiem novērtēšanas principiem. Situācijā, kad starptautisks uzņēmums, kas veic darījumus ar saistītām pusēm, nav izvēlējies nevienu no transfertcenu noteikšanas metodēm, Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir tiesīgs izvēlēties metodi pēc saviem ieskatiem, līdz ar to uzņēmums ir neizdevīgā situācijā.

Tiesu prakse

Pēdējos gados ir uzkrājusies ievērojama tiesu prakse par transfertcenu metodes noteikšanu. Dažas no tiesu prakses atziņām:

  • Metodes izvēles kārtība. Pastāv viedoklis, ka, piemērojot metodes, tās ir jātestē hierarhiskā kārtībā, t.i., vispirms jāapsver salīdzināmās nekontrolētās cenu metodes piemērošana, pēc tam tālākpārdošanas utt. Atsevišķos tiesu spriedumos redzam, ka tiesa apstiprinājusi šādu viedokli. Tomēr nesen Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments izdarīja secinājumu, ka tiesību normas neprasa, lai metožu izvēlē tiktu ievērota secība, kādā tās ir uzskaitītas MK noteikumos Nr.556. Jāpiebilst, ka arī ESAO vadlīnijas rekomendē izvēlēties metodi, vadoties pēc darījuma un funkciju analīzes, tomēr vienlaicīgi tās mudina apsvērt salīdzināmo nekontrolēto cenu metodi kā prioritāru;
  • Izvēlētās metodes pamatojums. Vairākos tiesas spriedumos tiesa ir secinājusi – ja VID ir nepamatoti noraidījis nodokļa maksātāja izvēlēto metodi un ir patstāvīgi izvēlējies un piemērojis metodi, tad šāda rīcība ir vērtējama kā iestādes patvaļa un ir pamats audita lēmuma atcelšanai;
  • Viena vai vairākas metodes? No ESAO vadlīnijām izriet, ka pietiek izvēlēties vienu metodi, lai pamatotu saistīto pušu darījumu. Šādu pieeju atspoguļo arī tiesu prakse, papildus secinot – ja tiek piemērotas vairākas metodes, tam ir jāsniedz pamatojums.

Salīdzināmo nekontrolēto cenu metode

Saskaņā ar MK noteikumiem Nr.556 tā ir metode, kurā salīdzina saistītu uzņēmumu savstarpējā darījumā piemēroto cenu ar saistītā uzņēmuma un ar to nesaistīta komersanta salīdzināma darījuma cenu vai ar citu nesaistītu komersanta salīdzināma darījuma cenu salīdzināmos apstākļos.

Metodi ir iespējams pielietot gadījumos, kad uzņēmums pārdod / pērk identiskas preces vai sniedz vienādus pakalpojumus gan saistītam, gan nesaistītam uzņēmumam. Taču praksē šo metodi pielieto samērā reti, biežāk sastopamie gadījumi:

  • nekustamo īpašumu noma – maksa par kvadrātmetru;
  • dažādu nozaru speciālistu pakalpojumu stundu likmes maksa;
  • autoratlīdzība – likme, kas noteikta procentos no licences saņēmēja apgrozījuma;
  • aizdevumi – salīdzināmu aizdevumu procentu likmes;
  • starpniecības darījumi – komisijas maksa no starpniecībā pārdoto preču vērtības utt.

Tālākpārdošanas cenu metode

Metode pamatojas uz cenu, par kādu preces (produkti), kas iegādātas no saistīta uzņēmuma, tiek pārdotas tālāk nesaistītam komersantam. Minēto cenu samazina par bruto peļņu, no kuras tālākpārdevējs sedz pārdošanas un administrācijas izmaksas, gūstot atbilstošu peļņu, ņemot vērā darījuma nodrošināšanai veiktās funkcijas, ar tām saistītos riskus, izmantotos aktīvus un citus darījuma vērtību ietekmējošus faktorus. Iegūtais rezultāts uzskatāms par darījuma tirgus vērtību vai preces, produkta tirgus cenu.

Metodi piemēro tālākpārdevēja preču iegādes darījumiem, ja tālākpārdevējs pārdod preci tālāk nesaistītai personai, ievērojami nepalielinot preces vērtību un saglabājot tās identitāti.

Piemērs

Uzņēmums iegādājas preces no saistīta uzņēmuma un pārdod šo preci nesaistītam uzņēmumam.

Tālākpārdošanas cenu metode

1.TP_sistema_2dala

Ja tālākpārdošanas cena nesaistītam uzņēmumam ir 200 000 EUR, netiešās izmaksas – 20 000 EUR un salīdzināmu neatkarīgu uzņēmumu piemērotā bruto peļņas norma – 15%, tad, pielietojot tālākpārdošanas cenu metodi, iegūstam, ka iepirkuma cenai no saistītā uzņēmuma ir jābūt 170 000 EUR.

Iepirkuma cenas tirgus vērtības noteikšana

 
EUR
Pārdošanas cena nesaistītam uzņēmumam
200 000
No saistītā ražotāja veikta iepirkuma tirgus vērtība (200 000 – 200 000 x 0,15)
170 000
Bruto peļņa vai zaudējumi
30 000
Netiešās izmaksas
20 000
Peļņa vai zaudējumi pirms procentu un nodokļu maksājumiem
10 000

Izmaksu pieskaitīšanas metode

Izmaksu pieskaitīšanas metodē darījuma tirgus cena tiek noteikta piegādātāja pārdotās produkcijas vai sniegto pakalpojumu izmaksām par produkta (pakalpojuma) piegādi saistītam uzņēmumam, pieskaitot atbilstošu izmaksu uzcenojumu, kādu piegādātājs piemērotu salīdzināmā darījumā ar nesaistītu komersantu, ņemot vērā darījuma nodrošināšanai veiktās funkcijas, ar tām saistītos riskus, izmantotos aktīvus un citus darījumu cenu ietekmējošus faktorus.

Metodi izmanto preču (produktu) piegādātāja (ražotāja) vai pakalpojumu sniedzēja darījumiem, ja attiecīgajos darījumu priekšmetos nav ieguldīts nozīmīgs un unikāls nemateriālais īpašums.

Piemērs

Iepirkšanas uzņēmums ir starpnieks starp nesaistītiem piegādātājiem un saistīto uzņēmumu. Līdz ar to, lai noteiktu piemērotu cenu šajā situācijā, iespējams piemērot izmaksu pieskaitīšanas metodi vai tīrās peļņas metodi.

Izmaksu pieskaitīšanas metode

2.TP_sistema_2dala

Pieņemot, ka iepirkto preču vērtība ir 200 000 EUR, uzņēmuma tiešās izmaksas – 20 000 EUR, netiešās izmaksas – 30 000 EUR, savukārt bruto peļņas uzcenojums ir 20%, pielietojot izmaksu pieskaitīšanas metodi, preču pārdošanas cena nesaistītam uzņēmumam ir 264 000 EUR.

Pārdošanas cenas tirgus vērtības noteikšana

 
EUR
Tirgus vērtība precēm saistītam uzņēmumam (200 000 + 20 000) x 1,2
264 000
Pārdoto preču pašizmaksa (200 000 + 20 000)
220 000
Bruto peļņa vai zaudējumi
44 000
Netiešās izmaksas
30 000
Peļņa vai zaudējumi pirms procentu un nodokļu maksājumiem
14 000

Darījumu tīrās peļņas metode

Tā ir metode, kurā darījumu vērtība (preces, produkta vai pakalpojuma cena) tiek noteikta, uz darījumu attiecināmām tiešām un netiešām izmaksām pieskaitot neto peļņas uzcenojumu, ņemot vērā darījuma nodrošināšanai veiktās funkcijas, ar tām saistītos riskus, izmantotos aktīvus un citus darījumu vērtību vai preces cenu ietekmējošus faktorus.

Metodi piemēro līdzīgi kā tālākpārdošanas cenu metodi vai izmaksu pieskaitīšanas metodi, ja komersants veic papildu funkcijas un attiecīgo izmaksu uzcenojumu salīdzināšana ar nesaistītu komersantu attiecīgajiem finanšu rādītājiem nesniedz pietiekami precīzu rezultātu.

Piemērs

Apskatīsim situāciju, kurā ražošanas uzņēmums (līgumražotājs) ražo preces saistītā uzņēmuma (pasūtītāja) vajadzībām. Saskaņā ar līgumražotāju modeli ražotājs veic izejvielu apstrādes / pārstrādes funkciju pēc saistītā uzņēmuma pasūtījuma. Saskaņā ar līgumu līgumražotājam ir īpašumtiesības uz izejvielām, kā arī iespējams, ka uzņēmums ir iesaistīts materiālu sagādes procesā. Gatavā produkcija tiek pārdota pasūtītājam.

Līgumražotāja – izmaksu centra modeļa attēlojums

3.TP_sistema_2dala

Lai noteiktu līgumražotāja piemērojamo cenu, iespējams izmantot izmaksu pieskaitīšanas vai arī tīrās peļņas metodi. Piemērā, lai noteiktu šo cenu, izvēlēsimies tīrās peļņas metodi, jo līgumražotājs darbojas galvenokārt saistītā uzņēmuma labā, tāpēc tam ir jāsedz visas izmaksas, t.sk. administratīvās.

Ja maksa par izejvielām ir 200 000 EUR, ražošanas izmaksas – 120 000 EUR, citas tiešās izmaksas – 20 000 EUR un netiešās izmaksas – 50 000 EUR, pieņemot, ka pamatdarbības peļņas uzcenojums ir 10%, piemērojot tīrās peļņas metodi, šajā situācijā līgumražotāja saražoto preču tirgus vērtība ir 429 000 EUR.

Saražoto preču tirgus vērtības noteikšana

 
EUR
Līgumražotāja saražoto preču tirgus vērtība (200 000 + 120 000 + 20 000 + 50 000) x 1,1
429 000
Pārdoto preču pašizmaksa (200 000 + 120 000 + 20 000)
340 000
Bruto peļņa vai zaudējumi
89 000
Netiešās izmaksas
50 000
Peļņa vai zaudējumi pirms procentu un nodokļu maksājumiem
39 000

Tā kā līgumražotājs iegādājas izejvielas un ražo pasūtītās preces, uzņemoties atbilstošus riskus, izejvielu izmaksas ir jāiekļauj to izmaksu bāzē, kam tiek piemērots attiecīgs uzcenojums.

Peļņas sadalīšanas metode

Peļņas sadalīšanas metodi izmanto, ja saistīti uzņēmumi veic savstarpēji saistītus darījumus vai piedalās secīgos darījumos preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas cikla ietvaros, kurus nevar novērtēt atsevišķi. Piemērojot šo metodi, vispirms nosaka saistīto uzņēmumu savstarpēji veikto darījumu rezultātā gūto kopējo peļņu. Pēc darījuma funkcionālās analīzes, izvērtējot katra darījumā iesaistītā komersanta veiktās funkcijas, ar tām saistītos riskus un citus darījumu cenu ietekmējošus faktorus, peļņa starp tiem tiek sadalīta atbilstoši tādam ekonomiski pamatotam peļņas sadalījumam, par kādu būtu vienojušies nesaistīti komersanti.

Metodi izmanto savstarpēji atkarīgiem darījumiem, ja nevar konstatēt nesaistītu komersantu salīdzināmus darījumus, kā arī darījumiem, kuros iesaistīti vairāki saistītie uzņēmumi ar nemateriālā īpašuma iesaistīšanu vai bez tās.

Šo metodi piemēro ļoti reti.

 

Publicēts iFinanses.lv 201. gada 4. martā