Transfertcenu dokumentācijas saturs un iepriekšēja vienošanās

2018. gada 18. decembrī tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.802 “Transfertcenu dokumentācija un kārtība, kādā noslēdzama nodokļu maksātāja un nodokļu administrācijas iepriekšēja vienošanās par tirgus cenas (vērtības) noteikšanu darījumam vai darījumu veidam

Ministru kabineta noteikumi risina šādus jautājumus:

  • globālās dokumentācijas un vietējās dokumentācijas saturs
  • vienkāršotās dokumentācijas saturs zemas pievienotās vērtības pakalpojumu gadījumā
  • iepriekšējā vienošanas par tirgus cenām.

Ir svarīgi uzsvērt, ka noteikumos paredzētā transfertcenu dokumentācijā iekļaujamā informācija sākotnēji bija ietverta likumprojektā “Grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām”, taču izskatot likumprojektu tika nolemts, ka likumā ir jāregulē tikai būtiskas normas, savukārt detalizētu transfertcenu dokumentācijā ietveramo informāciju būtu jānosaka Ministru kabineta noteikumos. Tāpēc dokumentācijas saturs bez saturiskām izmaiņām tika izslēgts no likumprojekta “Par nodokļiem un nodevām” un iekļauts šajos noteikumos.

Ņemot vērā, ka transfertcenu dokumentācijas saturs ir ļoti plaša tēma, rakstā ieskicējam jaunās transfertcenu dokumentācijas prasības un sniedzam komentārus neskaidrākajās vietās, kā arī īsumā aprakstām arī iepriekšējās vienošanās noslēgšanas kārtību.

Globālā dokumentācija

Globālā dokumentācijā ir jānorāda šāda informācija (MK noteikumu 2.punkts):

(1) Ar nodokļu maksātāju saistītās starptautiskās uzņēmumu grupas (turpmāk – “SUG”) organizatoriskā struktūra (tajā skaitā juridiskā un kapitāldaļu vai akciju īpašumtiesību struktūra) un grupas vienību ģeogrāfiskais izvietojums. Ar organizatorisko struktūru parasti saprot uzņēmumu grupas iekšējo hierarhiju, departamentu pakļautību un atskaitīšanās sistēmu uzņēmumu grupā, savukārt juridiskā struktūra ir daļu/akciju īpašumtiesību un ar tām saistīto balsstiesību struktūra.

(2)  SUG saimnieciskās darbības apraksts, tajā skaitā šāda informācija:

  • Galvenie faktori, kuri ietekmē finanšu rezultātu (apraksts). Ar šiem faktoriem tiek saprasti konkurētspējas faktori (angl. – “competitive advantages”), kuru klātbūtne ir nepieciešama komercdarbības sekmīgai pastāvēšanai. Atkarībā no nozares, kā arī komercdarbības veida, šie faktori atšķiras, piemēram, cenu politika, zinātība, izmantojamā tehnoloģija, kvalificēts darba spēks, apkalpošanas standarti utt. Minētie ir tikai daži no iespējamajiem.
  • Piegādes ķēdes apraksts 5 pēc apgrozījuma lielākajām precēm vai pakalpojumiem, kā arī jebkuras citas preces vai pakalpojuma apraksts, ja attiecīgās preces piegāde vai pakalpojuma sniegšana veido vismaz 5% no SUG apgrozījuma (informāciju var atspoguļot arī grafika vai diagrammas veidā).
  • Būtiskie SUG noslēgtie pakalpojumu līgumi (izņemot pētniecības un attīstības pakalpojumu līgumus). Aprakstā iekļauj arī informāciju par kapacitāti galvenajās pakalpojumu sniegšanas vietās, izdevumu attiecināšanu un cenas (vērtība) noteikšanas kārtību. Parasti SUG ietvaros tiek noslēgtas virkne rakstveida vai mutiskas vienošanās par savstarpējiem pakalpojumiem: vadības, administratīvajiem, aizdevumu utt. Jēdziens “kapacitāte” atbilst angliski vārdam “substance”. Jāatceras, ka katra pakalpojuma pamatošanai ir nepieciešamas trīs lietas: pakalpojuma sniegšanas fakts (t.i. ka pakalpojums patiešām ir sniegts un par to liecina pakalpojuma sniedzēja spēja to sniegt un uzņemties saistītos riskus, pakalpojuma nepieciešamība (labuma gūšanas tests), kā arī atbilstība tirgus vērtībai. Līdz ar to Globālās dokumentācijas viens no uzdevumiem ir pamatot, ka grupas ietvaros sniegtie pakalpojumi patiešām ir sniegti un atbilst tirgus vērtībai (labuma tests jau vairāk ir vietējās dokumentācijas uzdevums).
  • Galveno ģeogrāfisko tirgu apraksts augšminētajām SUG grupas precēm un pakalpojumiem.
  • SUG atsevišķo vienību darbības īsa funkcionālā analīze, kuras ietekmē grupas finanšu rezultātu. Analīzē apraksta arī galvenās funkcijas, uzņemtos riskus un būtiskus izmantotos aktīvus. Globālajai dokumentācijai ir jāsniedz pārskats par katra grupas locekļa lomu, līdz ar to, kā minimums ir jāsagatavo tā sauktā funkciju risku karte, uzskaitot kādas pamatfunkcijas (piemēram, iepirkumi, ražošana, pārdošana, transportēšana), riskus (piemēram, tirgus, slikto parādu, valūtas u.tml.) un aktīvus katrs no grupas locekļiem veic un uzņemas.
  • Informācija par būtiskiem saimnieciskās darbības restrukturizācijas darījumiem, aktīvu ieguvi un atsavināšanu attiecīgajā pārskata gadā. Šeit ir būtiski uzsvērt, ka ar restrukturizācijām ir jāsaprot ne vien reorganizācijas Komerclikuma izpratnē (piemēram, saplūšana vai sašķelšana), bet arī biznesa funkciju nodošana. Piemēram, ja Latvijas uzņēmums ir darbojies kā mazumtirgotājs, taču tiek pārstrukturēts par mārketinga pakalpojumu sniedzēju, šī ir uzskatāma par restrukturizāciju. Jāpievērš uzmanība arī komercdarbības pārcelšanai uz citām valstīm – uzņēmumam nododot aktīvus (materiālus vai nemateriālus), var rasties jautājums par to, vai pretim nav jāsaņem kāda kompensācija.

(3) SUG nemateriālais īpašums:

  • SUG nemateriālā īpašuma attīstībassk. par galveno pētniecības un attīstības centru un to vadības atrašanās vietu vispārīgs stratēģijas apraksts. Viens no BEPS plāna svarīgākajiem punktiem ir tieši nemateriālā īpašuma izmantošanas struktūras. Grozījumi OECD transfertcenu vadlīnijās neaizliedz intelektuālā īpašuma izmantošanu, taču apliecina faktu, ka nemateriālā īpašuma izmantošana satur papildus transfertcenu riskus, kas vērsti uz izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tāpēc to regulējums ir pastiprināts un regulēts detalizētāk. 
  • Būtiskākie nemateriālie īpašumi vai nemateriālo īpašumu grupas, norādot, kurām vienībām juridiski pieder attiecīgais īpašums vai īpašumu grupa. Ar nemateriālo īpašumu tiek saprastas preču zīmes, patenti, informācija par klientiem utt.
  • Būtiskākie līgumi, kas attiecas uz nemateriālo īpašumu, tajā skaitā izmaksu ieguldījuma vienošanās līgumi, vienošanās par izmaksu sadali, pētniecības līgumi un licences līgumi. Šādi līgumi var būt gan intelektuālā īpašuma pārdošana, gan arī licencēšana (izmantošana).
  • Pētniecības un attīstības un nemateriālā īpašuma transfertcenu politiku, kuru realizē SUG. Divos vārdos – R&D aktivitātes var būt iekļautas izmaksās, gan arī kapitalizētas un atspoguļotas bilancē.
  • Tiesību uz nemateriālo īpašumu nodošanu starp saistītiem uzņēmumiem attiecīgajā pārskata gadā.

(4) SUG iekšējā finanšu aktivitāte

  • SUG finansēšanas apraksts, tajā skaitā informācija par būtiskiem finanšu darījumiem ar nesaistītiem aizdevējiem (kreditoriem). Finansēšana līdztekus ar nemateriālo īpašumu BEPS plānā ir ieguvusi pastiprinātu uzmanību, tā iemesla dēļ, ka ir salīdzinoši vienkārši veikt finansēšanu, izmantojot uzņēmumus, kuri atrodas jurisdikcijās ar labvēlīgu nodokļu režīmu procentu ienākumiem.
  • Informācija par SUG finansēšanas centriem. Saskaņā ar BEPS darba rezultātiem, lai varētu apgalvot, ka uzņēmums veic pilnvērtīgu finansēšanas funkciju, tam ne vien ir jāadministrē finansējuma izsniegšana, bet arī jāpieņem lēmums un jābūt kapacitātei uzņemties finansiālos riskus un vadīt tos.
  • Finanšu attiecību transfertcenu politikas apraksts. Šeit ir nepieciešams iekļaut ziņas par uzņēmumu finansēšanas centriem (ja tādi ir), kā arī par būtiskiem aizdevumu darījumiem vispār. Tāpat kā intelektuālā īpašuma izmantošana, arī aizdevuma izsniegšana ir OECD redzeslokā – ir jāatceras, ka finansēšanas centrs, kura vienīgā funkcija ir aizdevuma izsniegšana, var gūt tikai bezriska aizdevumu procentu likmi (kas palielināta par riska prēmiju).

(5) SUG grupas finanšu pārskati un nodokļi:

  • Konsolidētais finanšu pārskats vai cita konsolidēta dokumentācija, kas sagatavota regulatīviem, vadības, nodokļu vai citiem mērķiem.
  • Spēkā esošās vienpusējas iepriekšējas vienošanās par cenas noteikšanu un citi pārrobežu nolēmumi, kas saistīti ar ienākumu attiecināšanu starp valstīm (uzskaitījums un īss apraksts).

Vietējā dokumentācija

Vietējā dokumentācija (MK noteikumu 3. punkts) ietver šādu informāciju:

(1) informācija par nodokļu maksātāju un ar to saistīto SUG:

  • SUG organizatoriskā struktūra (tajā skaitā juridiskā un īpašumtiesību struktūra) un grupas vienību ģeogrāfiskais izvietojums.
  • Nodokļu maksātāja (tajā skaitā tā vadības) organizatoriskās un juridiskās struktūras apraksts, kā arī informācija par fiziskajām personām, kurām nodokļu maksātāja vadība sniedz pārskatus, norādot arī šo fizisko personu galveno biroju atrašanās valstis.
  • Funkcionālā analīze (funkcijas, riski, aktīvi), izņemot, ja norādīts globālajā dokumentācijā.
  • Nodokļu maksātāja saimniecisko darbību un tās stratēģiju, norādot, vai nodokļu maksātājs attiecīgajā vai iepriekšējā pārskata gadā bijis iesaistīts saimnieciskās darbības restrukturizācijā vai nemateriālā īpašuma nodošanā, kā arī skaidrojums, kādā veidā minētie darījumi ietekmēja nodokļu maksātāju.
  • Galvenie konkurenti.

Kā redzams faktiski vietējā dokumentācija lielā mērā dublē informāciju, kura tiek pieprasīta globālajā dokumentācijā. Atsevišķos punktos turklāt ir norādīts, ka informācija nav jānorāda, ja tā jau ir norādīta globālajā dokumentācijā.  Prakse rādīs cik plaša informācija būs jānorāda, tomēr ir redzams, ka pamatinformācija tomēr būs līdzīga gan globālajai, gan vietējai dokumentācijai.

(2) Informācija par katru būtisku kontrolētu darījumu vai darījumu kategoriju, kurā iesaistīts nodokļu maksātājs:

  • Kontrolēta darījuma vai darījumu kategorijas (piemēram, ražošanas pakalpojumu sniegšana, preču iegāde, pakalpojumu sniegšana, aizdevuma līgums, finanšu un izpildes garantija, nemateriālā īpašuma licences izsniegšana) vispārīgs apraksts un apstākļi, kādos šādi darījumi notika. Šeit ir vienīgi jāpiebilst, ka par darījumu vai darījumu kategoriju ir jāuzskata vienveidīgu darbību kopums, piemēram, preču piegādes darījumā – darījums nebūs vis vienas partijas piegāde, bet gan visu piegāžu kopsumma.
  • Nodokļu maksātāja veikto un saņemto maksājumu summas darījumu un valstu griezumos.
  • Saistītie uzņēmumi, kuri iesaistīti katrā kontrolētajā darījumā vai darījumu kategorijā, kā arī attiecības starp šiem uzņēmumiem.
  • Nodokļu maksātāja visu būtisko kontrolēto darījumu līgumu kopijas.
  • Nodokļu maksātāja un attiecīgā saistītā uzņēmuma detalizēta salīdzināmības un funkcionālā analīze attiecībā uz katru dokumentēto kontrolēto darījumu vai darījumu kategoriju (norādot jebkādas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu). Salīdzināmības kritēriji ir detalizēti aprakstīt MK noteikumos Nr.677 “Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanas noteikumi” 11. un 12. punktos.
  • Darījuma tirgus cenas noteikšanas metode attiecībā uz katru darījumu vai darījumu kategoriju, kā arī metodes izvēles pamatojums ( skat. MK noteikumu Nr.677 13. – 17. punkts).
  • Norāde par saistīto uzņēmumu, kurš ir izvēlēts par testējamo pusi tas ir, par uzņēmumu, kura finanšu rādītāji tiek analizēti, kā arī minētās izvēles pamatojums. Atkarībā no tā, kurš uzņēmums darījuma ķēdē tiks izvēlēts par testējamo pusi, var atšķirties piemērojamā tirgus cenas vērtības noteikšanas metode. Piemēram, ja ražotājs pārdod preces saistītajam uzņēmumam – distributoram, kurš savukārt pārdod preces nesaistītiem klientiem, tad visticamāk, ka ražotājam būs jāizvēlas metode, kura balstās uz izmaksu analīzi, piemēram, izmaksu pieskaitīšanas metode, savukārt distributors analizēs pārdošanas peļņas maržu.
  • Informācija par būtiskiem (kritiskiem) pieņēmumiem, uz kuriem ir pamatota transfertcenu metodoloģija, kas saskaņota ar nodokļu maksātāja turpmākās darbības prognozi atbilstoši darījumam vai komerciālām vai finanšu attiecībām ar saistītu personu.
  • Skaidrojums par iemesliem datu izmantošanai par vairākiem gadiem (ja attiecināms). Praksē laiku pa laikam parādās strīdi par to, vai ir jāizmanto konkrētā gada salīdzināmie dati vai tomēr var izmantot datus par vairākiem gadiem. Manuprāt, pamatā būtu jāizmanto vairāku gadu dati, jo tas ļauj līdzsvarot svārstības peļņas rādītājos. Tomēr, gadījumos, kad nozarē notiek izmaiņas, ir jāanalizē arī atsevišķu gadu dati.
  • Iekšēju vai ārēju salīdzināmo nekontrolēto darījumu saraksts, apraksts, līgumu kopijas vai līgumisko nosacījumu apraksts un informācija par attiecīgajiem neatkarīgo uzņēmumu finanšu rādītājiem, uz kuriem ir pamatota transfertcenu analīze, un to pamatojoša informācija (piemēram, ekrānuzņēmumi ar fiksēšanas datumu, lejupielādētie dati no datubāzes ar fiksētu lejupielādes datumu), tajā skaitā salīdzināmo datu meklēšanas metodoloģija, iekļaujot meklēšanas kritēriju un datu noraidīšanas pamatojumu, kā arī secīgi (par katru posmu) veiktās kvantitatīvās un kvalitatīvās meklēšanas uzskaiti (piemēram, ekrānuzņēmumi, lejupielādētie dati no datubāzes) un minētās informācijas avotu. Tātad atkarībā no izvēlētās transfertcenu metodes ir jāfiksē salīdzināmie dati (darījumi vai neatkarīgu uzņēmumu finanšu rādītāji), datu ieguves datumi, pamatojoši dokumenti (salīdzināmie darījumiem) vai uzņēmumu mājaslapu ekrānuzņēmumi (salīdzināmu uzņēmumu gadījumā).
  • Veikto salīdzināmības korekciju apraksts un norāde, vai korekcijas ir veiktas attiecībā uz testējamās puses rezultātiem vai uz salīdzināmo nekontrolēto darījumu, vai uz abiem. Korekcijas parasti tiek veiktas, lai matemātiski izslēgtu salīdzināmo datu atšķirību ietekmi uz testējamās puses rezultātiem. Piemēram, ja testējamās puses darījumā preces cena ietver arī transportēšanas izdevumus, bet salīdzināmos darījumos tie nav iekļauti, tad šie transportēšanas izdevumi ir jāizslēdz.
  • Darījuma tirgus cenas piemērošanas rezultāti un to atbilstība neatkarīgu uzņēmumu darījumu principam.
  • Tās finanšu informācijas apkopojums, kas izmantota, piemērojot transfertcenu metodoloģiju.
  • Ārvalstu nodokļu administrācijas izdotās spēkā esošas iepriekšējās vienošanās par cenām vai uzziņas, ja tās attiecas uz konkrēto gadījumu.

(3) Finanšu informācija:

  • Nodokļu maksātāja gada pārskats par attiecīgo pārskata gadu un revidenta ziņojums, ja tāds ir sagatavots.
  • Informācija un tabulas, kas atspoguļo darījuma tirgus cenas (vērtības) noteikšanas metodes piemērošanā izmantoto finanšu datu saistību ar finanšu pārskatiem.
  • Vispārīga informācija par attiecīgo salīdzināmo finanšu datu izmantošanu analīzē, kā arī par minēto datu avotu.

Vienkāršotā transfertcenu dokumentāciju par zemas pievienotās vērtības pakalpojumiem

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.2 panta divpadsmitā daļa pilnvaro Ministru kabinetu noteikt vienkāršotajā transfertcenu dokumentācijā ietveramo informāciju, ja nodokļu normatīvajos aktos ir paredzēta vienkāršota transfertcenu noteikšanas kārtība.

Šobrīd normatīvajos aktos vienkāršota transfertcenu noteikšanas kārtība noteiktiem darījumiem nav, taču ir paredzēts, ka tāda tiks tuvākajā laikā pieņemta, veicot grozījumus Ministru kabineta 2017.gada 14.novembra noteikumos Nr.677 “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi”.

Vienkāršotajā dokumentācijā ietver šādu informāciju:

(1) Informācija par darījuma partneri

(2) Sniegto vai saņemto zemas pievienotās vērtības pakalpojumu apraksts. Atbilstoši OECD Transfertcenu vadlīnijām, zemas pievienotās vērtības pakalpojumi ir šādi: grāmatvedība un audits, debitorparādu un kreditorparādu kontu administrēšana, personālvadības pakalpojumi, darba drošības un vides prasību standartu ievērošana, IT pakalpojumi (izņemot programmēšanu), iekšējā un ārējā komunikācija, juridiskie pakalpojumi, nodokļu atskaišu sagatavošana un vispārēji administratīvie pakalpojumi.

(3)  Pamatojums, kāpēc pakalpojumi uzskatāmi par zemas pievienotās vērtības pakalpojumiem, ņemot vērā nodokļu jomu reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktos kritērijus.

Atbilstoši OECD vadlīnijām zemas pievienotās vērtības pakalpojumu veidiem ir šādas pazīmes:

  • tiem ir atbalsta raksturs,
  • tie neveido daļu no uzņēmumu grupas pamatdarbības (t.i., neveido peļņu nesošas darbības vai neveicina MNE grupas ekonomiski nozīmīgas darbības),
  • tie neprasa izmantot unikālus un vērtīgus nemateriālos aktīvus un tie nerada unikālu un vērtīgu nemateriālo aktīvu, un
  • tie neveido būtiskus riskus pakalpojuma sniedzējam.

(4) zemas pievienotās vērtības pakalpojumu ekonomiskās būtības pamatojums starptautiskās uzņēmumu grupas komercdarbības kontekstā;

Jebkuru pakalpojumu sniegšanas pamatošanai ir nepieciešams pamatot pakalpojumu sniegšanas/saņemšanas faktu, īpaši tajos gadījumos, kuros tiek sniegti t.s. integrētie pakalpojumi, resp., ir viens pakalpojumu sniedzējs un vairāki saņēmēji, un pakalpojumi tiek sniegti netiešā veidā.

(5) Gūtā vai sagaidāmā labuma apraksts saistībā ar katru zemas pievienotās vērtības pakalpojumu veidu. Iekšgrupas pakalpojumu sniegtais labums parasti ir resursu centralizācija tādā veidā paaugstinot kompetenci, funkciju dublēšanās novēršana tādā veidā ietaupot līdzekļus u.c.

(6) Izvēlētā izmaksu sadales kritērija apraksts un pamatojums, kāpēc minētais izmaksu sadales kritērijs vislabāk atspoguļo labumu, kādu gūst zemas pievienotās vērtības pakalpojumu sniedzējs un saņēmējs. OECD transfertcenu vadlīnijas rekomendē piemērot tādus ekonomiski pamatotus kritērijus, kā apgrozījums, darbinieku skaits, aktīvu īpatsvars u.c.

(7) Apstiprinājums par uzcenojuma piemērošanu. Atbilstoši OECD transfertcenu vadlīnijām zemas pievienotās vērtības uzcenojums parasti ir robežās no 2-5%.

(8) Rakstveida līgumi

(9) Dokumentācija un aprēķini, kur atspoguļota zemas pievienotās vērtības pakalpojumu izmaksu kopuma un uzcenojuma noteikšana

(10) Izmaksu sadales kritēriju piemērošanas aprēķini.

Lai arī tas nav uzsvērts, MK noteikumi faktiski runā par zemas pievienotās vērtības pakalpojumiem, kā tie tiek definēti OECD transfertcenu vadlīniju 7.44 – 7.65. rindkopās.

Iepriekšējas vienošanās noslēgšana

Pēdējais MK noteikumu jautājums ir iepriekšējās vienošanās noslēgšana saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 16.1 pantu. Iepriekš to regulēja MK noteikumi Nr. 16 “Kārtība, kādā noslēdzama nodokļu maksātāja un nodokļu administrācijas iepriekšējā vienošanās par tirgus cenas (vērtības) noteikšanu darījumam vai darījumu veidam”. Jaunie MK noteikumi precizē iepriekšējās vienošanās procesu, tā iemesla dēļ, ka ir precizēts dokumentācijas saturs. Taču tie paredz arī samērā būtiskas izmaiņas: iepriekšējās vienošanās derīguma termiņš ir līdz 5 gadiem, kā arī to var vienoties arī par jau pagājušiem gadiem.

Praksē ir novērojams, ka Valsts ieņēmumu dienests aktīvi piedāvā uzņēmumiem šādus pakalpojumus.

Vienošanās procesa uzsākšana

Lai uzsāktu procesu nodokļu maksātājs pēc savas iniciatīvas vai piekrītot VID ierosinājumam (kā redzams MK noteikumi paredz arī VID iniciatīvu) iesniedz iesniegumu par iepriekšēju vienošanos. Iesniegumā norāda šādu informāciju:

  • nodokļu maksātāja nosaukums, reģistrācijas numurs un juridiskā adrese
  • informācija par saistīto personu
  • darījums vai darījumu veids, uz kuru attieksies iepriekšēja vienošanās
  • darījuma tirgus cenas (vērtības) noteikšanai izvēlētā metode
  • termiņš, uz kuru attieksies iepriekšēja vienošanās (nepārsniedzot piecus gadus no tās noslēgšanas dienas)
  • pārskata gadi, uz kuriem attieksies iepriekšēja vienošanās, ja tā attieksies uz iepriekšējiem pārskata gadiem
  • juridiskais pamatojums darījuma tirgus cenas (vērtības) noteikšanas metodes izvēlei un iesnieguma iesniegšanai.

Minētajam iesniegumam jāpievieno arī vietējā dokumentācija un informācija par ārvalstu saistītā uzņēmuma nodokļu pārbaudi, vai lietas apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas procesu attiecībā uz darījumu ar saistītām personām par tirgus cenas (vērtības) noteikšanu, ja tas ir aktuāli.

Valsts ieņēmumu dienests izvērtē nodokļu maksātāja iesniegumu par iepriekšēju vienošanos, pārbaudot iesniegumā un tam pievienotajos dokumentos norādīto informāciju, kā arī, ja nepieciešams, pieprasot no nodokļu maksātāja papildu informāciju, un Administratīvā procesa likumā noteiktajā termiņā un kārtībā pieņem lēmumu par iepriekšējas vienošanās noslēgšanas procedūras uzsākšanu vai atteikumu.

Par atteikumu uzsākt iepriekšējas vienošanās noslēgšanas procedūru VID var izlemt, ja nodokļu maksātājs nesniedz informāciju, ir norādījis nepatiesu informāciju, vai arī darījums ir vērsts uz izvairīšanos no nodokļu samaksas vai nelikumīgu labumu gūšanu.

Ja Valsts ieņēmumu dienests pieņem lēmumu uzsākt iepriekšējas vienošanās noslēgšanas procedūru, tas nodokļu maksātājam paziņo procedūras uzsākšanas datumu un atbildīgo Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu.

Iepriekšējas vienošanās noslēgšanas procedūras ietvaros Valsts ieņēmumu dienests, ja nepieciešams, pieprasa no nodokļu maksātāja papildu informāciju vai paskaidrojumus, lai vienotos par iepriekšējas vienošanās nosacījumiem.

Vienošanās saturs un sekas

Ja VID piekrīt noslēgt ar nodokļu maksātāju iepriekšēju vienošanos, tajā iekļauj šādu informāciju:

  • nodokļu maksātāja nosaukums, reģistrācijas numurs un adrese
  • fakti, darījumi un pārskata gadi, uz kuriem attiecas iepriekšēja vienošanās
  • darījuma tirgus cenas metode, salīdzināmo objektu daudzums un to atlases kritēriji, izvēlētās metodes piemērošanas sagaidāmais rezultāts
  • tirgus cenas noteikšanas metodes aprēķiniem svarīga informācija (piemēram, izmaksu uzcenojums, peļņas norma)
  • nozīmīgi pieņēmumi, ar kuriem darījuma tirgus cenas noteikšanas metode ir pamatota
  • apstākļi, kuros būtu jāpiesaka iepriekšējas vienošanās grozīšana
  • paziņojums par to, ka iepriekšēja vienošanās zaudē spēku, ja notiek izmaiņas saistītajos normatīvajos aktos
  • nosacījumi, kuros iepriekšēja vienošanās zaudē spēku
  • iepriekšējas vienošanās darbības termiņš (nepārsniedzot piecus gadus no iepriekšējas vienošanās noslēgšanas dienas)
  • pārskata gadi, uz kuriem attiecas iepriekšēja vienošanās, ja iepriekšēja vienošanās attiecas uz iepriekšējiem pārskata gadiem
  • nodokļu sekas, kas izriet no iepriekšējas vienošanās, tajā skaitā kārtība, kādā VID uzrauga iepriekšējas vienošanās noteikumu izpildi
  • termiņš, līdz kuram nodokļu maksātājs izpilda iepriekšējas vienošanās nosacījumus, ja minētā vienošanās tiek slēgta par iepriekšējo pārskata gadu darījumiem
  • sekas, kas iestājas, ja nodokļu maksātājs neizpilda iepriekšējas vienošanās nosacījumus
  • citi nosacījumi, par kuriem puses savstarpēji vienojas.

Iepriekšējās vienošanās grozīšana

Iepriekšējo vienošanos ir iespējams grozīt pēc nodokļu maksātāja iniciatīvas.

VID pieņem lēmumu par iepriekšējas vienošanās grozīšanas procedūras uzsākšanu vai atteikumu uzsākt iepriekšējas vienošanās grozīšanas procedūru.

Iepriekšējas vienošanās grozījumi tiek veikti, ja VID ar nodokļu maksātāju vienojas par tiem. Ja gada laikā pēc iepriekšējas vienošanās noslēgšanas procedūras uzsākšanas VID un nodokļu maksātājs nevienojas par iepriekšējas vienošanās nosacījumiem un turpmākās noslēgšanas procedūras veikšana nav lietderīga, VID izbeidz iepriekšējas vienošanās noslēgšanas procedūru.

Maksa par iepriekšējās vienošanās noslēgšanu

Maksa par iepriekšējas vienošanās noslēgšanu ir 7114 euro, un to iemaksā valsts budžetā Valsts ieņēmumu dienesta budžeta programmas kontā Valsts kasē. No tās 20% tiek iemaksāti iesniedzot iesniegumu, savukārt 80% pēc lēmuma paziņošanas.

Vai ir vērts slēgt iepriekšējo vienošanos?

Iepriekšējā vienošanās var būt noderīga uzņēmumiem, kuriem ir liels darījumu ar saistītajiem uzņēmumiem apjoms. Iepriekšējās vienošanās galvenā priekšrocība faktiski ir tas, ka veiksmīgas vienošanās gadījumā uzņēmums (ievērojot vienošanās noteikumus) var nesatraukties par nodokļu auditiem. Vēl viens pluss ir, ka vienošanos var noslēgt ne vien par priekšdienām, bet arī ar iepriekšējiem gadiem, kas var uzņēmumam radīt papildus komfortu  par pagātnes darījumiem.

Procesa mīnuss, protams, ir tas, ka ir papildus izmaksas par VID sniegtajiem saskaņošanas pakalpojumiem, jo jāatceras, ka uzņēmumam ir patstāvīgi jāsagatavo informācija, kura ir paredzēta vietējai dokumentācijai. Nākamais mīnuss ir tas, ka, kā liecina pats nosaukums, process ir vienošanās, un tas nozīmē, ka pastāv iespēja arī nevienoties, proti, VID var nepiekrist uzņēmuma nostājai attiecībā uz transfertcenām.

Tomēr kopumā, pastāvot lieliem darījumu ar saistītajiem uzņēmumiem apjomiem, ir vērts šādu iespēju apsvērt.