Ievads

Valsts ieņēmumu dienests 2023. gadā piemēroja Latvijas uzņēmumam (sauksim to par LV Co) naudas sodu 100 000 apmērā par to, ka nodokļu maksātājs 2018. un 2019. gadā nav savlaicīgi iesniedzis transfertcenu dokumentāciju, kā arī to, ka iesniegtā dokumentācija neatbilst globālās transfertcenu dokumentācijas prasībām. Uzņēmums pārsūdzēja VID lēmumu Administratīvajā rajona tiesā, kura pilnībā piekrita visiem VID argumentiem un atstāja lēmumu spēkā pilnā apjomā.

Lai arī mūsu uzskats ir, ka pēc būtības uzņēmumam vispār nebija jāiesniedz ne vietējā, ne arī globālā dokumentācija, tomēr virkne notikumu noveda pie situācijas, kura ir šobrīd. Spriedumā ir interesantas atziņas, kuras vēlos iztirzāt šajā rakstā.

Ko darīja uzņēmumu grupa?

Uzņēmumu grupa bija starptautiska digitālo pakalpojumu darba organizācijas un norēķinu platforma, kas nodrošināja ārštata speciālistu (freelanceru) piesaisti un pakalpojumu sniegšanas procesu uzņēmumiem visā pasaulē. Grupas pamatdarbības mērķis ir nodrošināt drošu, automatizētu un normatīvajām prasībām atbilstošu norēķinu sistēmu starp digitālo pakalpojumu sniedzējiem un pakalpojumu saņēmējiem.

Grupas galvenie komercdarbības partneri atradās Krievijā (saistītais uzņēmums, nosauksim to par  RU Co), savukārt grupas pievienotās vērtības radīšanas un vadības funkcijas ir koncentrētas Kiprā (sauksim to par CY Co). Darījumu struktūrā ir iesaistīts arī Latvijas uzņēmums LV Co, kura funkcijas aprobežojas ar ierobežotām grāmatvedības uzskaites darbībām un maksājumu saņemšanas un nosūtīšanas funkcijām. LV Co nodrošināja darījumu spoguļuzskaiti starp RU Co un CY Co, faktiski pildot grāmatvedības un kases aģenta funkcijas, par kurām saņem attiecīgu atlīdzību. Uzņēmumā ir nodarbināts viens līdz divi darbinieki.

LV Co deklarētais apgrozījums 2018. gadā sasniedza aptuveni 25  milj. EUR, savukārt 2019. gadā — aptuveni 40 milj. (summas ir ilustratīvas). EUR. Izmaksu struktūra abos gados bija atbilstoša apgrozījumam, savukārt LVCO paša saimnieciskās darbības ieņēmumus veido atlīdzība par sniegtajiem grāmatvedības/maksājuma administrēšanas pakalpojumiem.

Valsts ieņēmumu dienests par attiecīgajiem diviem gadiem piemēroja soda naudu: sākotnēji 100 000 EUR par katru gadu, kas vēlāk tika samazināta uz pusi. Soda sankcijas tika piemērotas saistībā ar transfertcenu dokumentācijas iesniegšanu pēc noteiktā termiņa, kā arī par to, ka iesniegtā dokumentācija atspoguļoja tikai vietējās, nevis globālās transfertcenu dokumentācijas daļas.

Kādas patiesībā ir kontrolēto darījumu vērtības?

Pirmais jautājums, kas rodas, taču diemžēl tiesas spriedumā tika pilnībā ignorēts, ir šāds: vai uzņēmumam vispār pastāvēja pienākums iesniegt vietējo un globālo transfertcenu dokumentāciju?

Kā minēts iepriekš, ar saistītajiem uzņēmumiem veiktie un saņemtie maksājumi bija mērāmi daudzos miljonos eiro, savukārt paša LV Co kā aģenta ieņēmumi bija aptuveni 50 000 EUR un 150  000 EUR attiecīgi 2018. un 2019.gadā. Līdz ar to ir būtiski noskaidrot, kura no šīm vērtībām ir izmantojama, analizējot NN likuma 15.² panta piemērošanu.

Saskaņā ar minēto normu: “Nodokļu administrācijai ir tiesības piemērot nodokļu maksātājam soda naudu līdz vienam procentam no kontrolētā darījuma (par kuru pastāv pienākums sagatavot transfertcenu dokumentāciju) summas, kas norādāma nodokļu maksātāja pārskata gada ieņēmumos vai izdevumos attiecīgajā pārskata periodā.”

Normas formulējums nepārprotami paredz, ka soda apmērs aprēķināms tikai attiecībā uz tādiem darījumiem, kas pēc ekonomiskās būtības ir klasificējami kā ieņēmumi vai izdevumi, nevis no jebkādas kontrolēto darījumu kopsummas.

Pamatojoties uz starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem un Latvijas normatīvajiem aktiem, ieņēmumus un izdevumus var atzīt tikai tad, ja uzņēmums ir radījis ekonomisko vērtību, vai patērējis resursus, lai šādu vērtību radītu, vai faktiski ir sniegts pakalpojums vai nodota kontrole pār preci, un ir pamats uzskatīt, ka atlīdzība tiks saņemta. Savukārt izdevumi ir atzīstami tikai tad, ja uzņēmums ekonomiski ir uzņēmies saistības vai patērējis resursus, lai nodrošinātu saimniecisko darbību vai gūtu ieņēmumus.

Līdz ar to maksājumi, kas nonāk uzņēmuma kontos bez jebkādas saimnieciskas vērtības radīšanas vai patēriņa, kā arī tādi darījumi, kuros uzņēmums neuzņemas riskus un neveic ekonomiski nozīmīgas funkcijas, nav klasificējami kā ieņēmumi vai izdevumi. Šādi caurplūstoši līdzekļi — piemēram, summas, kuras uzņēmums tikai saņem un pārskaita kā starpnieks, bez kontroles pār attiecīgajiem aktīviem — neatbilst ieņēmumu un izdevumu definīcijai, jo nepalielina uzņēmuma ekonomiskos labumus un nesamazina tā resursus.

Tiesas spriedumā ir minēts, ka likuma anotācijā norādīts, ka likumdevējs ir noteicis, ka nodokļa maksātājam piemērojamā soda nauda ir atkarīga no kontrolētā darījuma summas, par kuru nodokļu maksātājam ir pienākums sagatavot transfertcenu dokumentāciju, bet nevis no nodokļu maksātāja peļņas, kā to uzskata pieteicēja. Savukārt arguments par to, ka LV Co faktiskie ieņēmumi ir daudzkārt mazāki, nekā caurplūstošās maksājuma summas, tiesa nevērtēja.

Protams, LV Co grāmatvedība (ārpakalpojuma grāmatvedis) šīs summas bija kļūdaini iekļāvusi peļņas vai zaudējumu aprēķinā, tomēr šai kļūdai VID nebija vēlmes pievērst uzmanību, arī tiesa pieteicējas argumentācijai nepievērsa nekādu uzmanību. Ne nodokļu administrāciju, ne tiesu nemulsināja arī tas, ka uzņēmumā strādāja faktiski tikai viens vai divi darbinieki, un no šī fakta netika izdarīts acīmredzamais secinājums — viens cilvēks objektīvi nevar nodrošināt šādu ieņēmumu rašanos, proti, nespēj uzņemties attiecīgos riskus, ieguldīt resursus un sniegt pakalpojumus vairāku desmitu miljonu apmērā.

Faktiski LV-Co funkcijas aprobežojās ar grāmatvedības uzskaiti un norēķinu konta administrēšanu. Tādējādi uz uzņēmumu attiecināmie ieņēmumi būtu nosakāmi, pamatojoties uz veiktajām funkcijām, nevis visām nominālajām summām, kas caur kontu tikai tehniski izplūda. Līdz ar to LV-Co peļņas vai zaudējumu aprēķinā būtu jāatspoguļo tikai atlīdzība par minēto funkciju veikšanu, savukārt pārējām summām būtu jāiziet caur bilances kontiem kā caurplūstošiem līdzekļiem.

Diemžēl, administratīvā rajona tiesa šo argumentu nevērtēja, paskatīsimies,  kā uz to raudzīsies apelācijas instance.

Globālās transfertcenu dokumentācijas iesniegšanas termiņš, kavējuma iemesli

Interesanta ir arī tiesas attieksme par iespējamo kavējumu nodokļu maksātāja pusē. Transfertcenu dokumentācija uzņēmumā tika gatavota jau pirms 2018. gada, un tā bija sagatavota arī 2019. un 2020. gadā. Pieteicēja, LV Co argumentēja, ka, ievērojot kārtību, kas pastāvēja līdz 2018. gada 27. novembrim, tā gaidījusi VID uzaicinājumu dokumentācijas iesniegšanai. Tiesa pareizi norāda, ka šāds priekšstats nav pamats likuma neievērošanai. Tomēr, ņemot vērā būtiskās izmaiņas regulējumā, varētu diskutēt par to, vai VID pienācās aktīvāk skaidrot šīs izmaiņas nodokļu maksātājiem.

Deklarēšans pienākums

Tiesa konstatē, ka UIN deklarācijās par 2018. un 2019. gadu rinda 6.5.1. bija atstāta tukša – darījumi ar saistītajām personām netika norādīti. Tas ir tiešā pretrunā likuma “Par nodokļiem un nodevām” prasībām. Pēc VID 2023. gada 26. janvāra ieteikuma pieteicēja gan veica nepieciešamos precizējumus, un deklarētās summas ir ļoti ievērojamas: (summas ir ilustratīvas):

  • 2018. gadā – 50 milj. €
  • 2019. gadā – 80 milj. €

Tiesa īpaši uzsver, ka uzņēmuma pārstāvis nespēja paskaidrot, kādēļ darījumi sākotnēji netika deklarēti. Tādēļ tiesa secina, ka normatīvo aktu prasības tika pārkāptas jau deklarāciju sagatavošanas posmā. Lai gan var diezgan droši secināt, ka ārpakalpojuma grāmatvedis vienkārši nesaprata, kuras no kontrolēto darījumu summām ir pareizas.

VID darbības

Tiesa arī pievērsa uzmanību tam, ka VID vairākkārt atgādināja par pienākumu iesniegt transfertcenu dokumentāciju. VID regulāri sūtīja masveida paziņojumus potenciālajiem dokumentācijas iesniedzējiem, lai nodrošinātu disciplīnu un informētību. Pieteicējai šādi atgādinājumi tika nosūtīti 2020. un 2022. gadā.

Tiesa arī konstatēja, ka, 2023. gada janvārī, saņemot dokumentāciju par 2018. un 2019. gadu, VID informēja pieteicēju, ka tā neatbilst globālās transfertcenu dokumentācijas prasībām, un aicināja iesniegt atbilstošu dokumentāciju. Pieteicēja uzskatīja, ka iesniegtajā dokumentācijā ir ietverta visa informācija, kas tiek prasīta gan vietējās, gan globālās dokumentācijas vajadzībām un papildu informāciju nesniedza. Līdz ar to tiesa secināja, ka pieteicēja neņēma vērā VID norādes un nepildīja pienākumu novērst neatbilstības.

Tiesas secinājumi

Tiesa secināja, ka pieteicējas rīcība neatbilst normatīvajām prasībām un atklāj sistēmisku nevērību pienākumu izpildē: neuzrādīti darījumi deklarācijās, neiesniegta globālā dokumentācija termiņā, ignorētas VID norādes. Galvenais secinājums: pieteicēja nav izpildījusi likumā noteiktos pienākumus, un tās rīcība nav attaisnojama vai objektīvi pamatota.

Lai gan tiesas secinājumi formāli ir pareizi, rodas iespaids, ka tiesa, vērtējot faktus, konstruē nodokļu maksātāja negatīvu tēlu. Tiek ignorēti būtiski apstākļi, proti, ka uzņēmumam jau pirms transfertcenu likumdošanas reformas bija sagatavota dokumentācija; uzņēmums sadarbojās ar VID, lai gan tam bija atšķirīgs tiesiskais viedoklis; nav pamata uzskatīt, ka uzņēmums centās izvairīties no pienākumu izpildes.

Pretēji tiesas radītajam iespaidam, uzņēmuma rīcība liecināja par vēlmi izpildīt saistības, uzņēmums bija savlaicīgi sagatavojis dokumentāciju par šiem gadiem, taču kļūdas dēļ gaidīja VID uzaicinājumu to iesniegt, kā arī pastāvēja šaubas par kontrolēto darījumu deklarēšanas pareizību. Savukārtt VID sniegtais “atbalsts” lielā mērā aprobežojās ar masveida paziņojumiem un vispārīgiem ieteikumiem deklarēt darījumus pēc kontrolēto darījumu vērtībām, neiedziļinoties darījumu būtībā un neradot skaidru pamatojumu, kas faktiski maldināja nodokļu maksātāju un lika tam uzņemties saistības, kas objektīvi nepastāvēja.

Kāda informācija ir jāsniedz globālajā dokumentācijā

Otrs tiesvedības jautājumu bloks būtībā attiecas uz to, vai vietējo un globālo transfertcenu dokumentāciju drīkst apvienot vienā dokumentā, kā arī uz to, cik detalizēta informācija par globālo dokumentāciju ir obligāti jāsniedz. VID uzskatīja, ka pieteicējas iesniegtais dokuments neatbilst MK noteikumu Nr. 802 2. punkta prasībām globālajai dokumentācijai.

Nepietiekami sniegta informācija

VID izpratnē nebija iesniegta pietiekama informācija nemateriālajiem aktīviem, finansējumu u.c.

Aplūkosim vienu no konstatētajiem trūkumiem. Piemēram, VID definē, ka dokumentācijā ir jābūt šādai informācijai attiecībā uz nemateriālo aktīvu izmantošanu:

  • pārskats par grupas nemateriālajiem aktīviem,
  • informācija par intelektuālā īpašuma (IP) radīšanas, uzturēšanas, reģistrācijas un licencēšanas politiku,
  • līgumi vai norādes par IP izmantošanu grupā.

VID uzstāja, ka iesniegtajā dokumentā nav būtiskas grupas līmeņa informācijas par intelektuālo īpašumu, tostarp par IP pārvaldības stratēģiju un ar to saistītajiem līgumiem.

Tomēr dokumentācijā nepārprotami norādīts, ka visa IP pieder CY Co uzņēmumam, tas tiek pilnībā kontrolēts šajā jurisdikcijā un pārējie grupas uzņēmumi to neizmanto. Manuprāt, šāda informācija pati par sevi izslēdz IP transakciju esamību un loģiski norāda, ka:

  • grupā nav noslēgtu līgumu par IP izmantošanu,
  • nemateriālo aktīvu radīšana, uzturēšana un licencēšana notiek tikai CY Co līmenī,
  • tas neietekmē pieteicējas transfertcenu aprēķinu.

Ņemot vērā arī citus faktorus – darījumu būtību (pakalpojumu apstrāde un dokumentu procesēšana), uzņēmuma finanšu rezultātus un funkcionālo analīzi, kurā ir izskaidroti visu grupas dalībnieku funkcijas, riski un aktīvi – ir skaidrs, ka grupā nepastāv līgumu par IP izmantošanu.

VID pilnvaru apjoms, vērtējot dokumentāciju

Tiesa tomēr šādai argumentācijai nepiekrita norādot: “Tiesai jau iepriekš norādīja, ka šāda pieeja ir vērtējama kritiski – dienestam ir jāpārbauda iesniegtā informācija, nevis, izvērtējot dokumentācijas saturu kopumā, patvaļīgi izdarāmi secinājumi par konkrētajā punktā norādāmās informācijas esību vai neesību.”

Tiesas secinājums faktiski nepamatoti sašaurina VID pienākumus līdz formālas pārbaudes līmenim (t. i., “ir iesniegts” vai “nav iesniegts”), izslēdzot nodokļu administrācijas pienākumu veikt saturisku iesniegtās dokumentācijas analīzi un izdarīt pamatotus secinājumus par tās saturu. Tomēr globālā transfertcenu dokumentācija pēc savas būtības nav anketa vai veidlapa ar obligāti aizpildāmiem laukiem, bet gan analītisks dokuments, kura struktūra, izklāsta forma un stils ir atstāti nodokļu maksātāja ziņā, ievērojot normatīvajos aktos noteiktās satura prasības.

Ja nodokļu administrācijai netiek atzītas tiesības un pienākums analizēt iesniegtās dokumentācijas saturu un izdarīt secinājumus par to, vai konkrētajā punktā prasītā informācija dokumentācijā ir ietverta pēc būtības, tad nav saprotams, kā vispār iespējams izdarīt tiesisku un pamatotu secinājumu par to, vai iesniegtais dokuments atbilst globālās dokumentācijas prasībām. Šāda pieeja noved pie acīmredzamas pretrunas: no vienas puses, VID tiek liegts vērtēt dokumentācijas saturu pēc būtības, bet, no otras puses, tam tiek atzītas tiesības konstatēt dokumentācijas neatbilstību normatīvajām prasībām.

Turklāt šāds tiesas secinājums ir pretrunā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 14. panta pirmās daļas pamatprincipu, kas noteic, ka nodokļu administrācija nosaka nodokļa maksājuma apmēru, ņemot vērā nodokļu maksātāja darījumu vai darījumu kopuma ekonomisko saturu un būtību, nevis tikai juridisko formu. Minētais princips ir piemērojams arī nodokļu kontroles procesā kopumā, tostarp transfertcenu dokumentācijas izvērtēšanā, kur būtiska nozīme ir informācijas saturam, ekonomiskajai jēgai un savstarpējai kopsakarībai, nevis tikai formālai atbilstībai iepriekš definētai struktūrai.

Citētā norma kopsakarā ar Administratīvā procesa likuma pamatprincipiem – īpaši objektīvās izmeklēšanas principu, samērīguma principu un pienākumu noskaidrot lietas faktiskos apstākļus pēc būtības – uzliek nodokļu administrācijai pienākumu aktīvi analizēt iesniegto informāciju, nevis aprobežoties ar formālu secinājumu izdarīšanu. Tādējādi pieeja, kas izslēdz saturisku dokumentācijas izvērtēšanu un aizstāj to ar formālu punktu “esības vai neesības” pārbaudi, neatbilst ne nodokļu tiesību būtībai, ne administratīvā procesa pamatprincipiem, un nevar kalpot par pamatu nelabvēlīgu tiesisko seku piemērošanai nodokļu maksātājam.

Negatīvu faktu apliecināšana

Atsevišķi ir jāuzsver tiesas viedoklis attiecībā uz negatīvu faktu apliecināšu. Attiecībā uz līgumu iesniegšanu, tiesa arī norāda, ka: “Līgumu neesības gadījumā šāda informācija dienestam ir sniedzama… Par līgumu neesību objektīvi var zināt tikai pati pieteicēja, un tās pienākums ir informēt nodokļu administrāciju.”

Manuprāt, šeit var konstatēt vairākas praktiskas problēmas:

  1. Var apliecināt tikai zināmus faktus, nevar apliecināt nezināmu faktu

Spriedumā ir rakstīts, ka par līguma neesību objektīvi var zināt tikai pati pieteicēja. Manuprāt, šāds apgalvojums ir aplams pēc savas būtības, jo var apliecināt tikai zināmus faktus, nevis faktu neesību (maksimums, ko persona var apliecināt ir tikai to, ka šādi fakti tai nav zināmi, nevis faktu neesību).

Statptautiskajā grupā var būt desmitiem vai simtiem uzņēmumu, un praksē ir grūti apkopot visus noslēgtos līgumus, vēl grūtāk pārliecināties par to, ka nekādu citu līgumu nav, kā arī līgumi var būt mutiski vai netipiski (piemēram, konkludenti) līgumi var nebūt dokumentēti.

Nodokļu maksātājs var apliecināt tikai zināmus faktu, taču nevar apliecināt nezināmus, ka līgumi nav noslēgti, un nest atbildību par potenciāli nezināmiem vai ārpus viņa kontroles esošiem darījumiem grupas līmenī.

  1. Negatīvu faktu pierādīšana ir pretrunā ar administratīvajiem principiem

Tiesa ir secinājusi, ka informācijas nesniegšana pati par sevi nevar būt pamats secinājumam, ka darījums nav noticis. Tas nozīmē, ka tiesa atzīst, ka nodokļu maksātājam ir jāpieprasa deklarēt ne tikai tos faktus, kas ir notikuši (pozitīvos faktus, piemēram, noslēgtos līgumus), kā arī vienlaikus arī to, kas nav noticis (negatīvos faktus, proti, ka citi līgumi, kuri teorijā varētu pastāvēt, bet nepastāv.

Šāda pieeja var novest pie absurda un praktiski neizpildāmām prasībām nodokļu maksātājam. Tas nozīmētu, ka nodokļu maksātājam būtu pienākums sniegt negatīvus apliecinājumus par katru iespējamo, bet faktiski nenotikušu darījumu vai dokumentu, kas objektīvi nav pārbaudāms un nav pierādāms ar pierādījumu līdzekļiem. Šāda prasība būtu pretrunā gan vispārējiem pierādīšanas principiem, gan tiesiskās drošības un samērīguma principam, jo pierādīšanas pienākums nevar tikt paplašināts līdz bezgalīgam un teorētiskam faktu lokam.

Piemērs.

Ilustrējot problēmu, konstruēsim šādu piemēru, kā būtu jāraksta pareizi:  “Uzņēmumu grupā starp uzņēmumiem A un B ir noslēgts aizdevuma līgums (pozitīva fakta apliecinājums)”. Taču šāda līguma esamība neizslēdz iespējamību, ka starp šiem uzņēmumiem varētu būt noslēgti arī citi finansēšanas līgumi. Tātad dokumentācijas punkts ir jāpapildina ar sekojošu apliecinājumu: “Papildus iepriekšminētajam līgumam starp A un B, nav noslēgti citi aizdevuma līgumi” (jo citādi VID nevar to skaidri zināt). Turpinot: “Starp uzņēmumiem  A un B nav noslēgti līgumi par intelektuālā īpašuma licencēšanas, pārdošanas, attīstīšanu utt. (apliecinājums par citiem negatīvajiem faktiem). Bet – “Stop”-  atsevišķi noteikumi par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību var būt iekļauti arī citos līgumos – piemēram standarta pakalpojuma sniegšanas un preču pārdošanas līgumos – ko nu darīt?  Uzskaitīt visus līgumus vai uzskatīt, ka tie nav IP līgumi. Ko darīt, ja preču piegādes līgumos ir paredzēta preču kreditēšana – atkal uzskaitīt visus līgumus kā aizdevuma līgumus vai nevienu.

Secinājumi par dokumnetācijas saturu

Šīs nodaļas noslēgumā, nekādā gadījumā negribu teikt, ka Globālajā dokumentācijā nav jānorāda negatīvie fakti vispār. Protams, ka, ja grupā ir daudz uzņēmumu, kuru darbība netiek detalizēti apskatīta vietējā dokumentā, ja starp šiem uzņēmumiem nav noslēgti līgumi, tad Globālajā dokumentācijā var papildus paskaidrot, ka grupā šādi līgumu netiek slēgti.

Šāda informācija nodokļu administrācijai ir nepieciešama, lai saprastu kopējo situāciju grupā – vai grupai ir intelektuālais īpašums, vai tas tiek kaut kādā veidā izmantots utt. Taču konkrētajā gadījumā, kad grupā ietilpst trīs uzņēmumi, kuru darbība ir detalizēti iztirzāta, izslēdz iespēju, ka grupā ir šāda intelektuālā īpašuma izmantošana, un tāpēc speciāli norādīt, ka “tādi un tādi, līgumi nebija noslēgti” nebija nepieciešams. Attiecīgi, informācijas nesniegšana tieši šādā formā nav uzskatāma par informācijas nesniegšanu, par kuru būtu jāpiemēro naudas sods.

Kopsavilkums

Šis ir spilgts negatīvas sadarbības starp nodokļu maksātāju un Valsts ieņēmumu dienestu (VID) piemērs. No vienas puses, VID formāli ir rīkojies kā servisa iestāde – sūtījis atgādinājumus, “ieteicis” deklarēt kontrolēto darījumu summas un, noslēgumā, informējis, ka iesniegtais dokuments neatbilst prasībām. Tomēr ieteikums deklarēt darījumus pēc maksājumu summām faktiski izrādījās “lāča pakalpojums”. VID neiedziļināšanās dēļ uzņēmumam radās formāls pienākums pilnā apmērā iesniegt transfertcenu dokumentāciju, lai gan objektīvi šāds pienākums nepastāvēja, un uzņēmumam vienkārši vajadzēja pareizi atspoguļot savus ieņēmumus un izmaksas.

Arī VID informēšana par to, ka iesniegtais dokuments neatbilst globālās dokumentācijas prasībām, bija nepietiekami precīza. Tā vietā, lai skaidri formulētu konkrētus jautājumus vai norādītu trūkstošās informācijas punktus, uz kuriem uzņēmums varētu savlaicīgi sniegt atbildes, VID aprobežojās ar vispārīgu dokumentacijas noraidījumu. Pietiktu ar papildinformācijas pieprasījumu, uz kuru nodokļu maksātājs dienas laikā varētu sagatavot atbildes. Tā vietā VID izvēlējās nevis sadarbības, bet gan spēka ceļu.

Tiesa vērtē uzņēmumu, kā sistemātisku tiesību normu pārkāpēju, kā arī  piekrīt pilnīgi VID argumentācijai, tostarp, arī par to, ka nodokļu maksātājs nav sniedzis apliecinājumus par negatīviem faktiem. Visinteresantākais šajā pieejā ir izteiktais secinājums, ka “tikai nodokļu maksātājs zina, kā ir patiesībā”, un ka VID nav pienākuma iedziļināties iesniegtajā informācijā un izdarīt kaut cik necik vienkāršus loģiskus secinājumus.

Tādējādi VID tika pozicionēts kā gandrīz bezspēcīga iestāde, kurai no iesniegtajiem dokumentiem nav tiesību izdarīt patstāvīgus secinājumus, bet tikai konstatēt informācijas esību vai neesību, un pieņemt vai noraidīt dokumentus. Savukārt nodokļu maksātājam ir jāsniedz apliecinājumus pilnīgi visos likuma punktos par prasītās informācijas esību un neesību. Vārdu sakot šajā reizē uzvar princips – “Form over the substance”!

Šāda pieeja faktiski rada jaunu prezumpciju – “tikai nodokļu maksātājs zina, kā ir patiesībā”, kas varētu tikt pretnostatītai citai nodokļu lietu tiesu praksē bieži izmantotai prezumpcijai – “nodokļu maksātājs zināja vai tam vajadzēja zināt”, kas dominē daudzos tiesu spriedumos un būtiski ietekmē pušu līdzsvaru nodokļu tiesiskajās attiecībās.