1. “Likums “Par nodokļiem un nodevām” ir papildināts ar 15.2 pantu. Nodokļu maksātāja pienākums sniegt informāciju par darījumiem ar saistītām personām. Šī panta 2 punkts skan šādi: (2) Nodokļu maksātājs šā panta pirmajā daļā minētajos gadījumos, ja tā neto apgrozījums pārskata gadā pārsniedz vienu miljonu latu un darījuma summa pārsniedz 10 000 latu. Mans jautājums ir par neto apgrozījumu – vai tas ir firmas kopējais neto apgrozījums pārskata gadā vai neto apgrozījums ar saistīto ārzemju uzņēmumu pārskata gadā?“

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 15.2 panta 2.punkta izpratnē neto apgrozījums ir uzņēmuma kopējais neto apgrozījums pārskata gadā. Šis kritērijs ir paredzēts, lai neuzliktu nelietderīgu administratīvo slogu uzņēmumiem, kuru neto apgrozījums ir salīdzinoši neliels.

2. “Likums “Par nodokļiem un nodevām” 15.2 pants. Nodokļu maksātāja pienākums sniegt informāciju par darījumiem ar saistītām personām. (2) Nodokļu maksātājs šā panta pirmajā daļā minētajos gadījumos, ja tā neto apgrozījums pārskata gadā pārsniedz vienu miljonu latu un darījuma summa pārsniedz 10 000 latu, darījumu cenas (vērtības) atbilstību tirgus cenai (vērtībai) pamato, norādot šādu informāciju:

Jautājums: kas veido darījuma summu? Piemēram: uzņēmums saistītam ārvalstu uzņēmumam izsniedz īstermiņa kredītu Ls 10 000 vērtībā ar 10% gada likmi. Procenti par periodu sastādīs Ls 1 000.

A) Vai darījuma summa būs 11 000 vai tikai 1000 ?

Kādi normatīvie akti to pamato?”

Arī darījuma summas minimālā sliekšņa (LVL 10 000) mērķis ir neuzlikt nepamatotu administratīvo slogu uzņēmumam, ja darījumi ar saistītajiem uzņēmumiem/personām ir nebūtiski.

Vispārējās normas par darījumiem reglamentē Civillikums. Arī citi normatīvie akti (piemēram, Komerclikums) ir piemērojami specifisku darījumu analīzē.

Saskaņā ar Civillikuma 1403. pantu „Tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai”. Savukārt darījuma pazīmes ir uzskaitītas Civillikuma 1404. pantā: „Katrā tiesiskā darījumā jāņem vērā dalībnieki, priekšmets, gribas izteikums, sastāvdaļas un forma”.

Civillikumā darījuma definējums ir plašs un nav sasaistīts ar formālu dokumentu (rēķinu, līgumu) noformēšanu vai preču piegāžu/pakalpojuma sniegšanu. Katrs uzņēmuma darījums ir jāanalizē pēc augstākminētajām pazīmēm. Ja uzņēmums veic vairākas darbības, kuru pazīmes atbilst vienam darījumam, šīs darbības ir jāuzskata par vienu darījumu un to vērtība gada ietvaros jāsummē.

Tāpēc, ja, piemēram, uzņēmums veic ikmēneša preču piegādes saistītajam uzņēmumam, kuru vērtība ir LVL 1 000 mēnesī, un katrai piegādei ir noslēgts atsevišķs rakstveida līgums, kura priekšmets un sastāvdaļas ir vienveidīgas, šādas līguma summas gada ietvaros ir jāsummē un tas jāuzskata par vienu darījumu, kura summa gadā ir LVL 12 000.

Attiecībā uz darījuma vērtības noteikšanu aizdevuma līgumu gadījumā, ir jāņem vērā Civillikuma normas par aizdevuma līgumiem.

Saskaņā ar Civillikuma 1934. pantu „Ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās”. Tā kā aizdevuma līgums ir reāllīgums, t.i. līgums, kura noslēgšanai ir nepieciešama lietas nodošana, aizdevuma līguma noslēgšanas gadījumā darījuma priekšmets ir parādniekam faktiski izsniegtā aizdevuma pamatsumma.

Civillikuma 1934. panta ietvaros aizdevuma līgums ir konstruēts kā bezprocentu līgums, un procenti par to ir maksājami tikai tad, ja tie ir tieši pielīgti. (Civillikuma 1946. Pants: „Procenti par aizdevumiem dodami tikai tad, ja tie bijuši tieši norunāti vai ja parādnieks pielaidis nokavējumu”.)

Ja aizdevuma līgums ir izsniegts ar procentu saistību, aizdevuma līgums nodibina parādniekam saistību atmaksāt gan pamatsummu, gan arī procentus. Tā rezultātā, ņemot vērā Civillikuma pantus, kas vispārināti regulē tiesiskus darījumus (1401.-1404.panti), var secināt, ka ar darījumu šajā gadījumā ir jāsaprot nodibinātā parādnieka saistība, t.i. aizdevuma faktiski izsniegtās pamatsummas un pielīgto procentu kopsumma.

Piemērojot šos pantus var secināt, ka aprakstītajā situācijā parādniekam veidojas pienākums atmaksāt parāda pamatsummu (LVL 10 000), kā arī nolīgtos procentus (LVL 1 000). Līdz ar to ir secināms, ka ar darījuma summu likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.2. panta izpratnē ir jāsaprot noslēgtā aizdevuma līguma ietvaros izsniegtās naudas pamatsummu kopā ar maksājamajiem procentiem gadā (t.i. LVL 11 000).

Līdzīgu nostāju mums apstiprināja arī Valsts ieņēmumu dienests, pie kura mēs vērsāmies ar lūgumu sniegt skaidrojumu šajā jautājumā.

Salīdzinot aizdevuma darījumu ar citiem darījumu veidiem, piemēram, preču pārdošanu saistītajai pusei, preču pārdošanas vērtība veidosies, kā preces pašizmaksa (iegādes vai ražošanas pašizmaksa), kurai ir jāpiemēro tirgus vērtībai atbilstošs uzcenojums. Līdz ar to preču piegādes gadījumā preces pārdošanas cena veidosies no divām komponentēm: izmaksām un peļņas, pēc analoģijas aizdevuma līgumam šādas komponentes ir aizdevuma pamatsumma un procenti.

“B) Vai ir pienākums pamatot darījumu cenas (vērtības) atbilstību tirgus cenai (vērtībai) norādot 15.2 panta (2) informāciju?”

Ja aizdevuma pamatsummas un procentu kopsumma pārsniedz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.1. pantā noteikto LVL 10 000 slieksni un uzņēmuma neto apgrozījums pārsniedz 1 miljonu latu, nodokļu maksātājam ir pienākums pamatot procentu vērtības atbilstību tirgus vērtībai un sagatavot likuma 15.2. panta otrajā daļā noteikto informāciju.

Jāsaka gan, ka aizdevuma līguma gadījumā daudzas no likuma 15.2. panta otrajā daļā uzskaitītajām prasībām būs neaktuālas (piemēram, detalizēts iesaistītā uzņēmuma nozares apraksts). Līdz ar to, lai izpildītu likuma prasības un vienlaicīgi taupītu resursus, ir ieteicams, sniegt vismaz minimālākās nepieciešamās ziņas par vispārīgiem jautājumiem, lielāko uzmanību koncentrējot uz aizdevuma līguma un procentu likmes novērtēšanas analīzi.

“C) Kā pareizi aizpildīt UIN Deklarācijas 2.pielikumu? Paldies par atbildi.”

Uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarācijas 2. pielikumā ir jānorāda aprēķināto procentu faktiskā vērtība, izmantotā darījumu tirgus vērtības noteikšanas metode (parasti – salīdzināmo nekontrolēto cenu metode) un tirgus vērtības un darījumu vērtības starpība (ja tāda ir).