Kas ir grupas konts?

Grupas konts (angliski “cash pool”) kredītiestādes ir pakalpojums, kas nodrošina vairāku juridiski un.vai finansiāli saistītu uzņēmumu naudas līdzekļu fizisku vai virtuālu konsolidēšanu kopīgā kontā.

Grupas konts tiek izmantots, lai vadītu grupas naudas līdzekļu pozīciju, balstoties uz naudas līdzekļu konsolidētas bāzes. Konta izmantošanai ir jāvairo grupas ienākums, kā arī jāsamazina finansēšanas izmaksas. Grupas konts parasti tiek izveidots ar trešās puses kredītiestādes palīdzību, kas ļauj grupas dalībniekiem ieskaitīt atsevišķo grupas locekļu kredīta un debeta pozīcijas, lai aprēķinātu maksājamos/saņemamos neto procentus.

Parasti ar grupas konta palīdzību tiek samazinātas izmaksas par ārējo aizņēmumu grupas ietvaros, maksājot tikai procentus par neto summu, taču naudas konsolidācijai grupas kontā ir arī vairākas citas priekšrocības:

  • uzņēmumiem, kas piedalās grupas kontā, grupas konta turētājs vai mātes sabiedrība pārredz naudas izlietošanu, kā arī finansējuma nepieciešamību;
  • ārvalstu valūtas maiņas darījumus var pārvaldīt konsolidēti, ieskaitot un apkopojot dažādas valūtas visā grupā;
  • naudas līdzekļu administrēšanā tiek panākts  ietaupījums;
  • vienojoties ar trešo pusi – banku, grupas konts var saņemt labākus nosacījumus, gan saistībā ar zemākām procentu likmēm par aizņēmumu, gan iegūstot labāku atdevi no koncerna kopējā pārpalikuma nodrošināšanas.

Izšķir divus Grupas kontu veidus: Nosacītais grupas konts (Notional Cash Pool)  un Nulles budžeta grupas konts (Zero-budget Cash Pool):

  • Nosacītais grupas konts atļauj grupai konsolidēt dažādu kontu atlikumus, bez fiziskas naudas pārvietošanas uz galveno kontu. Tā pēc būtības ir procentu likmes korekcija un īpašumtiesības uz naudu nemainās;
  • Nulles budžeta grupas konts, uz kuru katras dienas beigās no grupas locekļu kontiem fiziski tiek pārskaitīti naudas līdzekļu atlikumi, kuri pārsniedz noteiktu slieksni. Šajā situācijā īpašumtiesības uz naudas līdzekļiem mainās.

Kā noteikt Grupas konta procentu likmi?

Iepazīstoties ar informāciju no dažādiem Latvijas un ārvalstu avotiem, nākas secināt, ka šis jautājums nav viennozīmīgs un atšķiras ne vien valstu ietvaros, bet atšķiras arī dažādu speciālistu skatījumi.

Šeit mēģināšu analizēt pieejamo praksi Latvijā. Viens no publiski pieejamajiem avotiem ir Augstākās tiesas spriedums  lietā SKA– 544/2014. Lietā pastāvēja strīds par to vai uzņēmums, aizdodot līdzekļus grupas kontam, bija tiesīgs salīdzināt piemēroto procentu likmes ar depozītprocentu likmēm, resp. nopelnīt mazāku procentu likmi, kā kredītiestāžu piemērotās kredītprocentu likmes. Kā tas ir bieži redzams praksē, grupas dalībnieka aizņēmumu procentu likmes parasti ir augstākas (jo tas tiek pielīdzināts bankas kredīta procentu likmēm), savukārt dalībnieka aizdevuma grupas kontam procentu likmes parasti ir zemākas (jo tās tiek pielīdzināta bankas depozīta procentu likmēm).

Augstākās tiesas senāts, lai arī  nesniedza precīzu viedokli par procentu likmes noteikšanas principiem, tomēr  izdarīja vairākus svarīgus secinājumus:

  • Pirmkārt, nosakot procentu likmi, ikvienā gadījumā to ietekmē darījuma riski (kuri savukārt secināmi no citiem apstākļiem– naudas saņēmēja uzticamība, finanšu stabilitāte – gan esošās mantas, gan citādi pieejamo resursu ziņā, gan veiktās saimnieciskās darbības ziņā utt., noguldījuma/aizdevuma nodrošinājums, paredzētais naudas izmantošanas mērķis, vispārējais tautsaimniecības attīstības konteksts u.tml.), kā arī konkrētā darījuma noteikumi (piemēram, naudas atdošanas noteikumi).
  • Otrkārt, uz jebkuru naudas aizdošanas/noguldīšanas darījumu var skatīties kā tādu, kas ir aizdevums no vienas puses, bet aizņēmums no otras puses. Gadījumā ar kredītiestādēm ir pieņemts lietot tādus jēdzienus (kredīts/depozīts), kas atspoguļo kredītiestādes kā finanšu pakalpojumu sniedzēja būtību. Tomēr šādam salīdzinājumam nav nozīmes, ja abas darījuma puses ir uzņēmumi (neviens no tiem nav kredītiestāde), un darījums ir līdzīgi izdevīgs un nepieciešams abām pusēm.

Augstākā tiesa spriedumā atsaucas arī uz pieejamo praksi Eiropas Savienībā, t.i. Dānijas tiesas spriedumu kompānijas Bombardier lietā 2014. gadā. Dānijas uzņēmums, izmantojot nulles budžeta kontu, grupas konta izsniegtajiem aizdevumiem piemēroja likmi +1,15%  apmērā (papildus overnight likmei), turpretim naudas līdzekļiem, kuri ir aizdoti grupas kontam (-0,5%).  Rezultātā tiesa pievienojās nodokļu administrācijas prasībai piemērot vienādu spredu abos gadījumos (t.i. 1,15%).

No šiem spriedumiem izriet vairāki secinājumi. Pirmkārt, naudas līdzekļu aizdošana grupas kontam nav salīdzināma ar bankas depozītu, jo šajos darījumos būtiski atšķiras riski. Otrkārt, grupas konta darījumā gan aizņēmējam gan aizdevējam piemērojamās procentu likmes ir jāvērtē pēc vienotas pieejas, ievērojot katras puses uzņemtos riskus, izmaksas un kopīgi gūto labumu.