Publicēts Ifinanses.lv 2013. gada 27. novembrī

01.01.2013. spēkā stājās likuma Par nodokļiem un nodevām (likums par NN) 15.2 pants Nodokļu maksātāja pienākums sniegt informāciju par darījumiem ar saistītām personām, kura 1.daļa nosaka, kaprasība pamatot darījuma (cenas) atbilstību tirgus cenai (vērtībai) attiecas uz likumā Par uzņēmumu ienākuma nodokli (likums par UIN) minētajiem nodokļu maksātājiem — rezidentiem un pastāvīgajām pārstāvniecībām, kuri veic darījumus ar šī panta 1.daļas 1.-5. apakšpunktos uzskaitītajām saistītajām personām. Mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) maksātājs šajos apakšpunktos nav minēts, tāpēc – kā rīkoties, ja darījums tiek veikts star UIN un MUN maksātāju? Vai šādā darījumā piemērot tirgus cenu ir obligāti?

Jautājuma ilustrācijai pieņemsim, ka fiziskai personai Bērziņa kungam pieder 100% kapitāla daļu sabiedrībā ar ierobežotu atbildību (SIA) Makro, kas ir UIN maksātājs, un SIA Mikro, kas ir MUN maksātājs. Makro darbības veids ir programmēšanas produktu veidošana un pārdošana, savukārt Mikro veic programmēšanas pakalpojumus Makro, kā arī citiem klientiem.

Vai Mikro sniegtajiem programmēšanas pakalpojumiem Makro ir jāatbilst tirgus vērtībai? Izskatīsim jautājumu gan no UIN, gan MUN maksātāja pozīcijām.

UIN maksātājs

Vispirms aplūkosim Makro situāciju, kurš ir UIN maksātājs. Saskaņā ar likuma par UIN 12.panta 2.daļu UIN maksātājam ir jāpalielina apliekamais ienākums par preču (produkcijas, pakalpojumu) vērtību starpību (starpību daļu), kas rodas, ja šīs preces (produkcija, pakalpojumi) tiek pārdotas par cenām, kas ir zemākas par tirgus cenām (vai pirktas par cenām, kas ir augstākas par tirgus cenām):
  • No saistītiem ārvalstu uzņēmumiem, saistītam uzņēmumam, kas ar nodokļa maksātāju veido vienu šā likuma 14.1 pantā noteikto uzņēmumu grupu, komercsabiedrībām vai kooperatīvajām sabiedrībām, kuras ir atbrīvotas no uzņēmumu ienākuma nodokļa vai kuras izmanto citos Latvijas Republikas (LR) likumos noteiktās UIN atlaides, ar uzņēmumu saistītām personām.

Saskaņā ar likuma par UIN 14.1 panta 1.daļu uzņēmumu grupa sastāv no galvenā uzņēmuma un visiem galvenā uzņēmuma apakšuzņēmumiem. Šī panta 2. un 3.daļa izskaidro, kas ir galvenais un kas ir galvenā uzņēmuma apakšuzņēmums:

  • Galvenais uzņēmums — uzņēmumu grupas dalībnieks — ir juridiskā vai fiziskā persona, kas ir LR vai tādas valsts rezidents, ar kuru LR ir noslēgta konvencija vai līgums par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu, vai citas Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valsts rezidents, kurš, pamatojoties uz spēkā esošo konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, netiek atzīts arī par citas valsts (kas nav EEZ) rezidentu.
  • Galvenā uzņēmuma apakšuzņēmums — uzņēmumu grupas dalībnieks — ir iekšzemes uzņēmums vai uzņēmums — tādas valsts rezidents, ar kuru LR ir noslēgta konvencija vai līgums par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu, vai citas EEZ valsts rezidents, kurš, pamatojoties uz spēkā esošo konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, netiek atzīts arī par citas valsts (kas nav EEZ valsts) rezidentu, no kura vismaz 90 procenti pieder galvenajam uzņēmumam vai arī galvenajam uzņēmumam un tā apakšuzņēmumiem dažādās kombinācijās.

Ir svarīgi pieminēt, ka likuma par UIN 12. pants neprasa, lai uzņēmumu grupas dalībnieki būtu izmantojuši tiesības pārnest zaudējumus, vai pat to, ka uzņēmumiem, kuri ietilpst grupā, šādas tiesības būtu; vienīgā pazīme ir grupas esamība, kas atbilst 14.1 panta definētajai grupai.

Mūsu piemērā ar galveno uzņēmumu ir jāsaprot Bērziņa kungs, kuram pieder kapitāla daļas abos uzņēmumos Mikro un Makro. Šie uzņēmumi ir uzskatāmi par ietilpstošiem uzņēmumu grupā, jo ir iekšzemes uzņēmumi un to kapitāla daļas pieder Bērziņa kungam 100% apmērā.

Līdz ar to, ja UIN maksātājs veic darījumu ar komercsabiedrību, kura ar minēto maksātāju ietilpst grupā, ir pienākums ievērot likuma par UIN 12. pantu. Tātad mūsu piemērā Makro saņemto pakalpojumu atlīdzība nedrīkst būt virs tirgus vērtības.

MUN maksātājs

Saskaņā ar likuma par UIN 3. panta 1.2 daļu attiecībā uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību, individuālo uzņēmumu, kā arī zemnieka vai zvejnieka saimniecību, kas reģistrēta kā mikrouzņēmumu nodokļa maksātājs, ar nodokli apliekamais objekts un nodokļa likme ir noteikta Mikrouzņēmumu nodokļa likumā (MUN likums). No tā var secināt, ka attiecībā uz MUN maksātājiem nav piemērojams likuma par UIN 12.pants.

Lai gan MUN likums neparedz noteikumus par tirgus vērtības piemērošanu darījumos ar saistītajām personām, ir jāatceras, ka darījumu tirgus vērtību regulē arī likuma par NN 23.2 pants Principi preču, darbu un pakalpojumu cenas noteikšanai nodokļu aprēķināšanas vajadzībām, kura 1. daļa nosaka: “Ja konkrēto nodokļu likumos un šajā pantā nav noteikts citādi, nodokļu aprēķināšanā par preces, darba vai pakalpojuma cenu uzskata attiecīgās lietas (darbības) cenu (vērtību) darījumā.”

Šī panta 2. daļa savukārt nosaka: “Ja tas nav pretrunā ar konkrētā nodokļa likumu, nodokļu administrācija, veicot nodokļu revīziju (auditu), ir tiesīga pārbaudīt darījumu cenas (vērtības) noteikšanas pareizību un precizēt darījuma cenu (vērtību) vairākos gadījumos […] darījumos starp saistītām personām.”

Tātad var secināt, ka uz MUN maksātāju attiecas likuma par NN 23.2 pants, jo tas nav pretrunā ar MUN likumu.

Ievērojot šādu interpretāciju, manuprāt, ir visas iespējas apgalvot, ka mikrouzņēmumam (Mikro), sniedzot pakalpojumu saistītajam grupas uzņēmumam (Makro), ir jāievēro tirgus vērtība, respektīvi, mikrouzņēmuma sniegtais pakalpojums nedrīkst būt zem tirgus vērtības.

Tā rezultātā jāsecina, ka darījumā starp Mikro un Makro no abu uzņēmumu viedokļa ir jāvērtē darījumu tirgus vērtība, papildus algotā darba pazīmēm, kuras šobrīd ir populārs vērtēšanas objekts.