Holdinga sabiedrības finansēšanas nodokļu aspekti

2013. gadā Latvijas normatīvajos aktos tika ieviests, tā dēvētais holdinga režīms, kas veicināja holdingu sabiedrību izveidi un investīciju pieplūdumu. Tomēr normatīvajos aktos ir virkne tiesību normas, kas apgrūtina holdinga darbību, kā piemēram, nodokļu zaudējumu pārnešanas grupā liegums, transfertcenu piemērošana grupas ietvaros u.c. Ja holdinga uzņēmumam veidojas izdevumi, kuri ir kaut kādā mērā saistīti ar meitas sabiedrībām, vai holdings ir saņēmis finansējumu meitas sabiedrības iegādei, var rasties jautājums – kā segt šādas izmaksas?

Piemērs. Pieņemsim, ka holdinga uzņēmums ir saņēmis no kredītiestādes aizdevumu 10 mlj. euro uz 10 gadiem no kredītiestādes ar mērķi finansēt meitas sabiedrības kapitāla daļu iegādi. Holdinga sabiedrības procentu izmaksas ir 250 tūkst. euro gadā. Meitas uzņēmuma pārskata gada apgrozījums ir 30 milj. euro, pārskata gadu tas noslēdz ar 3 milj. euro peļņu. Ja “attiecības” grupas ietvaros nav noformētas atbilstoši, nav skaidrs, no kurienes mātes uzņēmums iegūs 1,25 milj. euro gadā, lai norēķinātos ar kredītiestādi. Holdinga kompānija nevar šīs izmaksas vai naudas plūsmu finansēt uz meitas uzņēmuma rēķina, tā iemesla dēļ, ka holdinga sabiedrības procentu izdevumi nav uzskatāmi par saistītiem ar meitas uzņēmuma saimniecisko darbību.

Šī raksta mērķis ir apskatīt izplatītākās holdinga finansēšanas iespējas nodokļiem efektīvā veidā. Raksta ietvaros koncentrēsimies uz Latvijas holdingu sabiedrībām un apskatīsim finansēšanas iespējas sākot no tradicionālās – ar dividenžu palīdzību līdz mazāk sastopamām, kā komercdarbības funkcijas pārnešana.

Dividendes

Tradicionāli holdinga uzņēmums var tikt finansēts ar meitas uzņēmuma dividendēm.  Galvenais šī finansējuma trūkums ir tāds, ka dividendes var izmaksāt ne biežāk kā vienu reizi ceturksnī (ārkārtas dividendes), un tikai tad, ja meitas uzņēmumiem ir peļņa. Taču dividendes nav holdinga ieņēmumi, kas samazinātu tā nodokļu zaudējumus, kuri mātes uzņēmumam rodas no procentu izmaksām un citām izmaksām. Līdz ar to holdinga finansēšana ar dividenžu palīdzību uzlabo naudas plūsmu, taču nerisina nodokļu zaudējumu jautājumu.

Profesionālie pakalpojumi

Bieži izmantots holdinga sabiedrības finansēšanas veids ir profesionālo pakalpojumu sniegšana. Holdinga sabiedrības sniegto pakalpojumu atlīdzība samazina meitas sabiedrības apliekamo ienākumu, savukārt holdinga uzņēmums ar to daļēji vai pilnībā sedz nodokļu zaudējumus.

Profesionālos pakalpojumus var nosacīti iedalīt trīs grupās:

  • Vadības pakalpojumi. Meitas sabiedrības var nodot vadības funkcijas grupas uzņēmumam, t.i. holdinga sabiedrība var nodarbināt vadošos darbiniekus un, izmantojot šo personālu, sniegt meitas uzņēmumam vadības pakalpojumus.
  • Konsultatīvie un citi profesionālie pakalpojumi. Šo pakalpojumu spektrs var būt ļoti “raibs”, tie var ietvert IT, personālvadības, grāmatvedības, finanšu vadības u.c. funkciju nodrošināšanu.
  • Personāla noma. Mātes uzņēmums meitas sabiedrību nodrošina ar nepieciešamajiem darbiniekiem, t.sk. darbiniekiem, kuri  veic meitas uzņēmuma pamatfunkcijas, tādējādi pastiprinot kontroli pār tā darbību.

Svarīgākais, kas ir jāņem vērā, veidojot šādu struktūru ir, ka sniegto pakalpojumu ekonomiskajai būtībai ir jābūt pamatojamai un  (transferta) cenai ir jābūt atbilstošai un pakalpojumi nedrīkst eksistēt tikai “uz papīra”.

Iedomāsimies situāciju – mātes uzņēmums pieņem darbā speciālistu, kas sniegs meitas sabiedrībai konsultatīvos pakalpojumus. Darba samaksa šim darbiniekam ir 120 tūkst. euro gadā. Mātes uzņēmums ar meitas sabiedrību noslēdz līgumu par konsultāciju sniegšanu, kuru ikmēneša maksājumi sastāda 15 tūkst. Tātad darba alga ir 10 tūkst. euro mēnesī, uzcenojums 50% uz darba algas izmaksām (pieņemsim, ka tas atbilst tirgus vērtībai). Tātad speciālista “pārlikšana” no meitas uzņēmuma uz holdingu, vismaz daļēji problēmu atrisina (par 60 tūkst. euro (5 tūkst. x 12 mēneši)). Tas nozīmē, ka holdinga izmaksu atrisināšanai būtu jāpārceļ vēl vismaz 4 analogi darbinieki, bet, lai atrisinātu visu naudas plūsmas problēmu – 21 darbinieks (1,25 mlj./60000 = 20,8 ). Kā redzams, šādam risinājumam ir ierobežotas iespējas.

Šādiem pakalpojumiem ļoti svarīgi noteikt tirgus cenu atbilstoši likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 12. panta prasībām, kā arī ir jāizvērtē PVN ietekme.

Transfertcenu prasības

Vadības, konsultatīvo un personāla nomas pakalpojumu vērtību ir jānosaka atbilstoši tirgus vērtības noteikšanas metodēm saskaņā ar MK noteikumu Nr.556 “Likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” piemērošanas noteikumi” prasībām. Parasti tiek piemērotas šādas metodes:

  •  salīdzināmo nekontrolēto cenu metode (izmantojot, piemēram, salīdzināmos darījumos iesaistīto speciālistu stundas likmes);
  • izmaksu pieskaitīšanas vai tīrās peļņas metode, piemērojot, izmaksām (tiešajām vai kopējām izmaksām) attiecīgu peļņas uzcenojumu.

Ja holdinga sabiedrība sniedz tā sauktos integrētos pakalpojumus, t.i. centralizētas aktivitātes, no kurām labumu gūst vairākas meitas sabiedrības, var piemērot tā sauktos izmaksu sadales principus (cost sharing), kuri ir vairāk skaidroti Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas (ESAO) Transfertcenu vadlīnijās multinacionālajiem uzņēmumiem  un nodokļu administrācijām. Šādi pakalpojumi var būt, piemēram, centralizētā mārketinga kampaņa, IT grupas stratēģijas uzlabošana utt. Šādos gadījumos holdinga izmaksas tiek sadalītas starp labuma guvējiem balstoties uz kādu no ekonomiski pamatotiem sadales kritērijiem, teiksim, apgrozījuma, darbinieka skaita u.c. īpatsvaru kopējā grupas, attiecīgi –  apgrozījumā, vai darbinieku skaitā.

Kas notiek, ja meitas uzņēmuma izmaksātā atlīdzība pārsniedz tirgus vērtību? Turpinot piemēru, ja vadības pakalpojumu tirgus vērtība vienam speciālistam ir 15 tūkst. euro mēnesī, bet faktiski tiek izsniegts rēķins par 50 tūkst. euro, tad meitas uzņēmumam par starpību 35 tūkst. euro apmērā ir jāveic apliekamā ienākuma korekcija, to palielinot. Latvijas holdinga sabiedrībai ir tiesības savu apliekamo ienākumu (ievērojot likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 12.panta piekto daļu) samazināt par šo starpību, kā rezultātā, grupas kopējais budžetā maksājamais nodokļa summas apmērs nemainīsies. Tas nozīmē, ka darījuma vērtības mākslīga palielināšana, lai arī daļēji atrisina naudas plūsmas problēmu, tomēr neļauj atrisināt holdinga uzņēmuma nodokļu zaudējumu problēmu. Papildus šāda darījumu vērtības noteikšanas politika var radīt risku, ka vadības pakalpojumi var tikt kritiski izvērtēti arī no citu normatīvo aktu prasību viedokļa, piemēram, darījuma ekonomiskās būtības.

Pievienotās vērtības nodoklis

Profesionālo pakalpojumu sniegšana ir ar PVN apliekams darījums, tāpēc ir jāņem vērā gan pakalpojuma saņēmēja tiesības atskaitīt priekšnodokli, gan arī holdinga sabiedrības tiesības atgūt priekšnodokli, kas ir attiecināms uz vadības pakalpojumu sniegšanu. Parasti holdinga sabiedrība veiks arī ar PVN neapliekamus darījumus (piemēram, aizdevumu izsniegšana), kā arī daļa priekšnodokļa būs attiecināma uz holdinga darbību, kas nav PVN objekts. Tāpēc holdinga sabiedrībai visticamāk būs ierobežotas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, kas varētu šādu pakalpojuma sniegšanu sadārdzināt.

Aktīvu nomāšana grupas uzņēmumiem

Nozīmīgus grupas aktīvus iespējams pārcelt mātes uzņēmuma bilancē un nodot izmantošanā meitas sabiedrībām. Šāda metode, papildus mātes uzņēmuma finansēšanai, dos iespēju centralizēt svarīgus aktīvus vienuviet, kā arī, kas nav mazāk svarīgi, nodalīt riskus, kuri ir saistīti ar iespējamo kreditoru prasībām pret operatīvo uzņēmumu (piemēram, kreditora prasījumi pret meitas uzņēmumiem, kuri veic ražošanu).

Pamatlīdzekļi

Pamatlīdzekļu noma ir viens no variantiem. Šāds variants ir piemērotāks ražošanas uzņēmumiem. Parasti struktūra ir šāda – mātes uzņēmums iegādājas pamatlīdzekļus, pēc tam iznomā tos meitas sabiedrībām. Līdz ar to mātes uzņēmums iegūst vadības sviras pār meitas sabiedrībām, bet meitas uzņēmumi kļūst par patstāvīgiem peļņas gūšanas centriem.

Uzskaite un aplikšana ar nodokļiem pie tādas darbības ir vienkārša, bet nodokļu riski –  minimāli (ja pamatlīdzekļi iegādāti no nesaistītiem uzņēmumiem). Vienīgais, ko der atcerēties – nomas maksājumiem ir jābūt saskaņā ar tirgus cenām. Katrā atsevišķā situācijā transfertcenu risks būs jāvērtē atsevišķi, tomēr, vadoties no vispārējiem principiem darījuma vērtība visticamāk būs jānosaka, balstoties uz izmaksu pieskaitīšanas metodi/tīrās peļņas metodi.  Piemēram, amortizācijas summai un citām pieskaitāmajām izmaksām piemērojot tirgus vērtībai atbilstošu uzcenojumu.

Nemateriālais īpašums

Cits variants ir licences maksājumi (royalty, autoratlīdzība, patenta maksa). Piemēram, rūpnīca ražo preces ar tirdzniecības zīmi, kuras tiesības tika iegūtas saskaņā ar licences līgumu, kas noslēgts ar mātes uzņēmumu. Meitas uzņēmums maksā autoratlīdzību, kas tiek aprēķināta procentuāli no ieņēmumiem, kas gūti realizējot šo produkciju.

Praksē atlīdzība par preču zīmes izmantošanu, it īpaši, ja tiek slēgti franšīzes līgumi, var sasniegt pat 10% no licenciāta apgrozījuma. Līdz ar to intelektuālā īpašuma struktrūras izmantošana ir efektīvs instruments. Tomēr, šādas struktūras izveidei ir nepieciešams pietiekams pamatojums, lai pierādītu, ka šādam intelektuālajam īpašumam patiešām ir vērtība un attiecīgi – licences maksājums atbilst tirgus vērtībai.

Gan materiālo, gan nemateriālo aktīvu svarīgākā problēma ir – kā izveidot aktīvu nomas struktūru un aktīvus pārvietot uz holdinga sabiedrību. Ja aktīvs pieder meitas sabiedrībai, tas nozīmē, ka to var pārvietot uz holdinga sabiedrību pārdodot, vai arī veicot uzņēmumu reorganizāciju. Visticamāk, ka abos variantos būs nodokļu ietekme. Ievērojot transfertcenu prasības, aktīvu atsavināšanas vērtībai būs jābūt saskaņotai ar nākotnes naudas plūsmu no šī aktīva izmantošanas.

Pārdošanas funkcijas nodošana

Holdinga sabiedrība var uzņemties arī kādu no pievienotās vērtības ķēdes pamatfunkcijām.

Nereti uzņēmuma konkurētspēja (īpaši nelielos uzņēmumos) ir saistīta ar īpašnieka vai svarīgāko darbinieku īpašajām spējām (personiskajiem sakariem, zināšanām par tirgu utt.). Ja pieminētais īpašnieks/darbinieks ir nodarbināts holdinga sabiedrībā, kura veic darbības meitas sabiedrības labā (piemēram, pārrunas ar potenciālajiem klientiem, pārdošanu, tirgus izpēti utt.), tas nozīmē, ka pie zināmiem apstākļiem holdinga sabiedrība kļūst par piegādes ķēdes posmu.  Šādā gadījumā darījumi starp meitas sabiedrību un holdinga sabiedrību var tikt strukturēti kā:

  •  preču pārdošana mātes uzņēmumam, kurš tās tālāk pārdod klientiem;
  • preču pārdošana klientiem, maksājot holdinga sabiedrībām atlīdzību par pakalpojumiem (piemēram, aģenta atlīdzību vai autoratlīdzību par saņemto komerciālo informāciju).

Rezultātā daļu peļņas, atbilstoši veiktajām funkcijām un uzņemtajiem riskiem, iegūs holdinga sabiedrība.

Protams, holdinga sabiedrība var uzņemties arī daudzas citas funkcijas, cita starpā, var minēt mārketingu, kvalitātes kontroli, loģistikas organizāciju utt.

Secinājumi

Prakse rāda, ka katrā atsevišķā situācijā var tikt piemēroti atšķirīgi instrumenti vai to kombinācijas un izvēlētais instruments ir jāsasaista ar holdinga biznesa struktūru, lai pamatotu instrumenta piemērotību.

Nekādā gadījumā neiesaku veikt restrukturizācijas tikai “uz papīra”, kā arī restrukturizācijas vienīgais mērķis nedrīkst būt nodokļu ietaupīšana, šādu instrumentu izmantošanai ir rūpīgi jāvērtē darījuma būtība, transfertcenu risks un PVN ietekme. Taču, ja pamatlīdzekļu, nemateriālā īpašuma, darbinieku vai vienkārši biznesa funkciju pārvietošana uz holdingu ir ekonomisks (ne tikai nodokļu ietaupījuma) pamatojums, šāds holdinga sabiedrības finansējums ir noteikti apsveramas, kā holdinga sabiedrības finansēšanas alternatīva dividenžu finansēšanai.